From Lithuanian DELFI:  http://www.DELFI.lt
Latvijos ministrë: multikultûralizmas verèia abejoti okupacija
2008 vasario mën. 26 d.

DELFI (E.Digrytës nuotr.)
Latvijos kultûros ministrë Helena Demakova, priklausanti Liaudies partijai, kategoriðkai pasisako prieð multikultûralizmo idëjas, nes jos verèia abejoti Latvijos okupacija, raðo DELFI.lv.

Interviu laikraðèiui „Latvijas Avîze“ H. Demakova iðreiðkë nepasitenkinimà dël pagrindiniø visuomenës integracijos politikos krypèiø projekto, kuriame nurodoma, jog Latvijos gyventojus galima sutelkti kultûrø ávairovës pagrindu. ...

„Latvijos ateitis galima tik vienijanèiø idëjø – latviø kalbos, mûsø nacionaliniø simboliø – pagrindu,“ – pabrëþë H. Demakova.

Ministrë paþymëjo, kad multikultûralizmas naudingas „imigrantams“, atvykusiems á Latvijà sovietmeèiu.

„Jei kalbësime apie imigrantø ir pagrindinës nacijos kultûrø sulyginimà, tai reikð okupacijos fakto neigimà,“ – mano H. Demakova.

Latvijas Avize
2008-02-26

Demakova par multikulturālisma ēnas pusēm
[...]
Kas mana izpratne ir multikulturalisms?  Sim jedzienam ir divas dalas.  Viens jedziena “multikulturalisms” ikdienas lietojums, kas nozime, ka cilveks ir pietiekami atverts svesvalodam, pasaules apcelosanai, priecajas par vesturiskajam minoritatem, priecajas par Mihaila un Sergeja Eizensteinu, Jesajas Berlina un citu svestautiesu sasniegumiem.  Bet te janoskir multikulturalisms ka ideologija, kas ir preturna nacionalas valsts idejai. ...
[...]
Ir vel viena lieta, par ko neruna multikulturalisma sakara.  Proti, multikulturalisma ideja tomer liela mera is saistita as ASV, lai ari oficiali valsts ideologija tas nav rakstits.  Tur ikviens imigrants klust par savas tauatas identitates neseju, bet visas identitates tiek uzskatitas par vienlidz labam, vienlidzigam.  Cilveki pulcejas grupas un kopj savu nacionalo identitati.  Saja aspekta jaruna ari par imigrantiem Latvija: tie, kas Latvijas teritorija ieradas pec okupacijas, ir imigranti - lai cik labticigi vini butu, lai ari savulai surp tika atvesti ka mazi berni.  Si imigracija krasi mainija Latvijas etnisko un socialo sastavu.  Lidz ar to, ja runajam par imigrantu kulturas pilnigu pielidzinasanu pamatnacijas kulturai, tiek noliegta Latviajs okupacija.  Multikulturalisma atzisana it Latvijas okupacijas fakta noliegums.  Ja imigrantu kulturam tiek pieskirts tikpat lielas tiesibas ka pamatnacijas kutruai, tad vasts ideologija tas nozime okupacijas fakta noliegsana.
[...]

Didn’t notice that you had mentioned this, Ambersun, but I obliquely responded in the “Baltic Unity” thread. Strange to see Helēna reaching such new lows, but I guess the People’s Party can do that to a woman…

/P

Peteri,
The thread is titled ”Understanding ‘multiculturalism’ in Latvia.” If you have such a strong negative reaction to the Demakova interview in Latvijas Avize, why don’t you elaborate on your position beyond the curt criticism.  I’m interested in knowing how Latvians in Latvia really feel about the issues Demakova has raised.  Yours is one view to help understanding if you care to share.  If you think Nils is a worthy critic, what exactly is Nils position on muliculturalism in Latvia and what is his criticism of Demakova’s?

I would gladly post the entire interview but it is in Latvian and I don’t have the time to translate it into English.

Nils Muižnieks, politologs, bijušais integrācijas lietu ministrs

Mākslīgs pretnostatījums

Ir nevajadzīgi saasināts jautājums un mākslīgs pretnostatījums starp nacionālām vērtībām un multikulturālismu. Helēnas Demakovas izpratne par to, kas ir multikulturālisms, ir diezgan vienkāršota. Neesmu jau ilgāku laiku manījis kādas citas valsts politikā, ka iebraucēju vai minoritāšu valodas, kultūras, izglītības un mediju sistēmas tiktu pielīdzinātas valsts statusam un vairākuma kultūrai. Šādā izpratnē multikulturālisms tiešām būtu okupācijas seku institucionalizācija. Taču tas nenotiks un neviens arī neko tādu “neliks priekšā”. Tagad daudz vairāk Eiropā tiek diskutēts par starpkultūru saskaņu, jo Eiropas valstīs dzīvo dažādu kultūru pārstāvji un neviena valsts nespēj vienot visas kultūras.

http://www.vdiena.lv/lat/politics/quote/multikulturaalisms_pretrunaa_nacionaalas_valsts_idejai

Thanks, Peteri, for posting Nils comments from DIENA.  I see that DIENA did not print the full article, so here it is.  We may as well see what exactly Ms. Demakova said.  From Latvijas Avize, 2008-02-26:

Demakova par multikulturālisma ēnas pusēm
V. Krustiņš: – Profesore Apine kādā intervijā krievu laikrakstam priecājās, ka cittautiešu integrācija turpmāk tiks balstīta nevis uz valsts valodu kā līdz šim, bet uz “multikulturālisma pamatiem”. Kas ir multikulturālisms jūsu izpratnē?
H. Demakova: – Ziniet, līdz mums, līdz Skrīveriem, manām simtgadīgajām dzimtas mājām, multikulturālisma idejas vēl nav aizgājušas! Lai kā arī integrācijas sekretariāts censtos, neesmu dzirdējusi savus kaimiņus Imantu un Robertu runājam par multikulturālismu. Līdz ar to īpaša pamata bažām par multikulturālisma plašu izplatīšanos Latvijā vēl nebūtu. Bet tas nenozīmē, ka mums par to, kas ir multikulturālisms, nevajadzētu nopietni sākt diskutēt. Laikam Tautas partijai pienācis laiks par šīm idejām rīkot kādu nopietnu konferenci, kā tas pienākas lielai, nopietnai part ijai. Es to rosināšu valdes sēdē.
Kas manā izpratnē ir multikulturālisms? Šim jēdzienam ir divas daļas. Viens ir jēdziena “multikulturālisms” ikdienas lietojums, kas nozīmē, ka cilvēks ir pietiekami atvērts svešvalodām, pasaules apceļošanai, priecājas par vēsturiskajām minoritātēm, priecājas par Mihaila un Sergeja Eizenšteinu, Jesajas Berlina un citu sveštautiešu sasniegumiem. Bet te jānošķir multikulturālisms kā ideoloģija, kas ir krasā pretrunā nacionālas valsts idejai. Baidos, ka visai daudzi politiķi, mani kolēģi, ar multikulturālisma ideoloģijas pazīmēm nebūt nav iepazinušies pietiekami labi. Bet nopietniem politiķiem tās tomēr būtu jāzina. Proti, multikulturālisms pieļauj dubultu vai pat vairāku valstu pilsonību, paredz valsts atbalstu visās iespējamās valodās plašsaziņas līdzekļiem, noteiktu tautību pārstāvjiem nodrošina izglītības kvotas un tamlīdzīgi.
Dīvaini, ka jūs tieši man prasāt, kā es vērtēju multikulturālisma ideoloģiju. Kultūras ministrija pēc man as iniciatīvas izstrādāja kultūras politikas vadlīnijas ar nosaukumu “Nacionāla valsts”. Darbu pie tām sākām 2005. gadā, un valdība tās pieņēma 2006. gada pavasarī.
– Jūs sakāt: dīvains jautājums. Nē, nav dīvains! Tātad nacionālajos jautājumos valdība līdzšinējās nostādnes nav atcēlusi, balso par kultūras politikas vadlīnijām “Nacionāla valsts”, bet tajā pašā laikā integrācijas ministrijā sacer kaut ko pilnīgi pretēju.
– Ar Kultūras ministriju šo jauno integrācijas sekretariātā tapušo dokumenta projektu vēl nav sākuši saskaņot. Pateicoties “Latvijas Avīzes” publikācijai, es ar šo integrācijas ministrijas dokumenta projektu iepazinos un sapratu, ka man tas kategoriski nav pieņemams! Kategoriski! Jāsaka, tas nebūs pirmais Integrācijas sekretariāta dokuments, ko valdība noraidīs; savulaik noraidīta tika tur sacerētā koncepcija, kurai gan nebija nekādas saistības ar nacionāliem jautājumiem. Atceros, ka, to apspriežot, Kalvīša kungs, kurš visā visumā ir miermīlīgs cilv ēks, kļuva ārkārtīgi pikts, un Ministru kabinetā šis dokuments tika noraidīts.
Es neticu, ka šīs sekretariātā tapušās “Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes” varētu aiziet tālāk par saskaņošanas procesu ar citām ministrijām: partijai, kuras ministrs par šo dokumentu ir atbildīgs, Saeimā ir tikai desmit vietas. Lai cik draudzīgas būtu mūsu attiecības ar Ministru prezidentu – personīgi man, es uzskatu, ir ļoti labas attiecības ar Ministru prezidentu –, bet Tautas partijai nostāja, kāda pausta šajā dokumenta projektā, nav pieņemama. Pēc būtības “integrācija uz multikulturālisma bāzes” nozīmē, ka cilvēkam tiek liegta iespēja kļūt par latvieti. Tā ir milzīga nolemtība… Jo multikulturālisms nozīmē, ka augstskolās studenti tiek uzņemti, vadoties pēc noteiktām “tautības kvotām”. Bet varbūt kāds, kurš atbraucis no austrumiem, teiksim, latviešu pēctecis, vēlas kļūt par latvieti – integrējoties un pieņemot Latvijas pilsonību. Multikulturālisms viņu nemudinātu izmantot šādu iespēju, jo tas paredz, ka latviešu valodai un kultūrai Latvijā nav centrālās lomas. Tā ka, patiesību sakot, šis multikulturālisma koncepts ir ārkārtīgi diskriminējošs attiecībā pret cilvēka brīvu izvēli.
Negribu kļūt patētiska, bet gribu tomēr pateikt, ka nacionālas valsts ideja ir vienīgais iemesls, kāpēc es esmu politikā. Man nav citas motivācijas. Vai domājat, ka politika ir milzīga medusmaize? Nē, te nepatikšanas ir vai ik dienas, un ceļš nu galīgi nav rozēm kaisīts… Un man tomēr jāsaka – patīk jums tas vai ne, bet Tautas partijas valdē vairākums tomēr ir nacionāli noskaņoti cilvēki.
– Mums patiktu, ja tā būtu. Atgriežoties pie multikulturālisma: mums tiek stāstīts, ka tas taču ir ļoti labi, ka valstī sadzīvo daudzas kultūras, daudz dziesmu un deju ansambļu… Nevēloties atzīt, ka multikulturālismam ir arī otra – politiskā – puse.

(cont’d)

-Jā. Turklāt “Latvijas Avīzē” nesen bija visai pamācoša publikācija par Lielbritāniju: Blērs savas premjerministra dar bības sākumposmā izvirzīja šos multikulturālisma saukļus. Pagāja vairāki gadi, un Blērs teica, ka multikulturālisms šādā izpratnē ir bankrotējis. Trīs Eiropas valstīm – Lielbritānijai, Nīderlandei un Zviedrijai – ir pieticis drosmes vispārējā politkorektuma gaisotnē pateikt, ka multikulturālisma ideoloģija ir bankrotējusi, jo tā šķeļ sabiedrību. Cilvēki nošķiras dažādās grupās, kuras nekontaktējas savā starpā, un sabiedrībā rodas milzīgs naidīgums. Teroristi, kas Lielbritānijā veica terora aktus, bija tur dzimuši un auguši, bet dzīvoja nošķirtā kopienā, viņiem bija svešas sabiedrību vienojošās idejas.
Latvijas nākotne iespējama, tikai balstoties uz vienojošām idejām – latviešu valoda, mūsu nacionālie simboli. Lielbritānijā pat naturalizācijas eksāmenā ir ieviesti tā sauktie nacionālās identitātes pārbaudes jautājumi, kas nosaka, vai cilvēks patiesi jūtas kā brits. Nonāk pat līdz tādam britiskam, jaukam jautājumam: ko nozīmē būt labam kaimiņam.
Bet kas ir latviskā identitāte? Kultūras ministrijā domājam par tā dēvētā Latvijas kultūras kanona veidošanu. Pērn par šo jautājumu tika rīkota konference, un mēs gribētu, lai diskusija par to izvēršas plašumā. Līdzīgi kā bija Dānijā, kad tur, konservatīvajiem nākot pie varas, ļoti nopietnās diskusijās veidoja dāņu kultūras kanonus. Ceru, ka šī diskusija uzņems apgriezienus un vienubrīd naturalizācijas eksāmenā parādīsies arī jautājumi no latviešu kultūras kanona – par latvietību. Un var droši teikt: tādas integrācijas pamatnostādnes, kādas sekretariātā sacerētas, neies cauri!
Bet ir vēl viena ideja… Māris Riekstiņš Tautas partijas kongresā nāca klajā ar ieceri veidot Konservatīvo ideju institūtu. Tas nebūtu Tautas partijas institūts – pasarg Dievs! –, bet līdzīgi kā Somijā pulcētu labākos nacionāli noskaņotos prātus. Ik gadus Somijā šāds institūts, piemēram, izdod grāmatu par Krievijas politikas analīzi. Latvijā nopietna analītiska pienesuma, lai veidotu pretsvaru šādām multikulturālism a idejām, jau nav. Konservatīvo ideju institūts šajā jomā varētu kļūt par autoritāti. Mudināšu ārlietu ministru, lai “Latvijas Avīze” kā institucionāls biedrs arī tur tiktu aicināta.
Ir vēl viena lieta, par ko nerunā multikulturālisma sakarā. Proti, multikulturālisma ideja tomēr lielā mērā ir saistīta ar ASV, lai arī oficiāli valsts ideoloģijā tas nav rakstīts. Tur ikviens imigrants kļūst par savas tautas identitātes nesēju, bet visas identitātes tiek uzskatītas par vienlīdz labām, vienlīdzīgām. Cilvēki pulcējas grupās un kopj savu nacionālo identitāti. Šajā aspektā jārunā arī par imigrantiem Latvijā: tie, kas Latvijas teritorijā ieradās pēc okupācijas, ir imigranti – lai cik labticīgi viņi būtu, lai arī savulaik šurp tika atvesti kā mazi bērni. Šī imigrācija krasi mainīja Latvijas etnisko un sociālo sastāvu. Līdz ar to, ja runājam par imigrantu kultūras pilnīgu pielīdzināšanu pamatnācijas kultūrai, tiek noliegta Latvijas okupācija. Multikulturālisma atzīšana ir Latvij as okupācijas fakta noliegums. Ja imigrantu kultūrām tiek piešķirtas tikpat lielas tiesības kā pamatnācijas kultūrai, tad valsts ideoloģijā tas nozīmē okupācijas fakta noliegšanu.
Multikulturālisms savā būtībā nozīmē to, ka zūd atšķirības starp valstīm; dominējošā tendence – vai Eiropa, vai Āzija, bet kultūra, dzīvesveids arvien vairāk virzās uz izklaides industrijas un popkultūras pusi. Taču atšķirībā no valstīm, kur virsroku guvis amerikāniskais dzīvesveids, Latvijā vēl ar sajūsmu gaida Dziesmu svētkus. Te it kā iznāk paradokss: par spīti dažādības sludināšanai un atsevišķu kopienu izcelšanai, multikulturālisms – amerikāniskās popkultūras un dzīvesveida pieņemšanas ziņā – ir vienveidības kultivēšana.
– Tas nav nekas jauns. Atceros, kādi bija lozungi un norādījumi pirms 20 gadiem, gaidot pēdējos padomju laika Dziesmu svētkus: tiem jākļūst internacionāliem! Visspilgtākā “multikulturālisma” izpausme bija, kad Dziesmu svētkos uz skatuves uzsoļoja padomju armijas dz iesmu un deju ansamblis!
– Multikulturālisms Latvijā nevar būt ne integrācijas, ne kultūras politikas pamats.
– “Multikulturālistu” darbība šodien galvenokārt atspoguļojas krievu presē. Tur jau pirms Saeimas vēlēšanām viens no galvenajiem lozungiem bija, ka Gaismas pili nevajagot celt. Un šāda aģitācija turpinās. Praktiskā izpausmē tā ir latviešu kultūras nolikšana “pie malas”. Bet attieksme pret krievu kultūras centru celšanu – pavisam citāda.
– Runājot par Krievijas nodomu celt Latvijā krievu kultūras centrus, jāsaka: “Latvijas Avīze” bija pirmā, kas uztvēra, ka šajā jautājumā bažas pastāv. Jaunais Krievijas vēstnieks Vešņakovs ar Latvijas ārlietu ministru pirms dažām dienām šo jautājumu atkal pārrunājis. Ārlietu ministrs man pēc šīs tikšanās apstiprināja, ka Latvijas pozīcija šajā jautājumā paliek nemainīga. Turklāt kultūras saites Latvijas un Krievijas starpā ir dzīvas, un noteiktu vēsturisko apstākļu dēļ pat dzīvākas par dzīvu! Bijušo prezidenti, kas bi ja nobažījusies par to, ka tiek atlikts Krievijas kultūras festivāls Latvijā, informēju, ka kultūras apmaiņa ar Krieviju ir visdzīvākā un te nekādi papildu stimuli nav vajadzīgi. Turklāt Latvija nav bagāta valsts un vienlaikus nespēj finansiāli tik daudz pacelt.

(cont’d)

Bet, kā jau teicu, vēlme būvēt krievu kultūras centrus pastāv. Ir bažas, ka, mainoties politiskajam spektram, kādā brīdī to var arī īstenot. Redzot, cik uzstājīgi tā tiek pausta, uz jūsu uzdoto jautājumu “Vai latvieši pirmie uzbūvēs Gaismas pili vai krievi uzcels savu kultūras centru?” diemžēl jāsaka – viņi var uzbūvēt pirmie…
– Ilggadējais žurnālists Franks Gordons aprakstīja, kā no Izraēlas visus šos krievu kultūras centrus raidot ārā.
H. Demakova: – Man bija tāds ļoti mīļš cilvēks, kuram es ausī reiz iečukstēju: “Es jūs ļoti mīlu!” Viņš teica: “Demakova, sakiet to skaļi!” Tas bija rabīns Nātans Barkāns, kurš arvien apgalvoja: “Izraēla – ebrejiem, bet Latvija ir latviešu zeme! Un mums, citām tautā m, jābūt pateicīgām, ka te varam dzīvot.” Viņš nekautrējās par šīm lietām runāt.
Vešņakova kungs esot solījis nākt iepazīšanās vizītē uz Kultūras ministriju. Tas ir brīnišķīgi! Jo Kaļužnija kungs pie kultūras ministra oficiālā vizītē nepieteicās un neieradās. Šajā sakarā, domāju, pienācis laiks izstāstīt kādu gadījumu. Kad notika sabiedrības iepazīstināšana ar Rīgas koncertzāles projektu, uz ko bija aicināti visi ārvalstu vēstnieki, redzēju, ka pēkšņi kāds nāk pie manis un krieviski saka: “Heļena!” Es saku: “Atvainojiet, mēs neesam pazīstami! Kas jūs tāds esat?” Tajā brīdī, kā varēja noprast, viņš bija šokēts. Kā?! Kultūras ministre nepazīst Krievijas vēstnieku?
Es teicu: “ASV vēstniece nāca pie manis oficiālā vizītē, tāpat Francijas, Vācijas un citu valstu vēstnieki. Tāda ir diplomātiskā prakse. Diemžēl jūs vizītē pat neesat pieteicies, mēs neesam pazīstami!” Kopš tā laika par mani tika bilsti dažādi vārdi – gan bijušajai Valsts prezidentei, gan Ministru prezide ntam un Kalvīša kungam bijis daudzas nepatīkamas minūtes jāpārlaiž… Bet mēs nedrīkstam zaudēt savu pašcieņu. Un es ceru, ka jaunais Krievijas vēstnieks nesāks iepazīšanos, saucot mani tikai vārdā.
Atgriežoties pie kultūras sakariem ar Krieviju: tie ir dzīvi. Mums jārespektē kultūras darbinieku vēlme šos sakarus uzturēt.
– Valsts prezidentam bija laiks pieņemt “Jaunā viļņa” dziedātājus, bet, kad uz Latviju atbrauca ievērojams Krievijas vēsturnieks, profesors Jurijs Afanasjevs, kurš ir liels Latvijas atbalstītājs, tad nevienam no varas pārstāvjiem ar viņu tikties nebija laika. Vai tas notika nejauši?
– Ja mēs par viņa vizīti būtu zinājuši, tad Kultūras ministrijā kādu tikšanos noteikti būtu sarīkojuši.
– Tas, ko šodien raksta par multikulturālismu, labi sader ar padomju laikā cildināto sociālistisko internacionālismu.
– Kaitīgas idejas Latvijā nevajag ievazāt! Man ir jautājums, vai šodien studentiem, teiksim, politoloģijas studijās, pasniedzēji st āsta, ka multikulturālisms ir pilnīgs pretmets nacionālai idejai? Latvijas sabiedrība ir brīva un iecietīga, pie mums katrs, kas vēlas, var kļūt par latvieti un mēs kā latvieti viņu pieņemam. Mans draugs Bertolts Fliks, kurš ir pa pusei vācietis, pa pusei soms, “Air Baltic” prezidents ļoti labā līmenī ir apguvis latviešu valodu. Uz latviešu valodas pamata viņš ir integrējies mūsu sabiedrībā, un es viņu uzskatu par latvieti.
Ja multikulturālismu kāds šodien izceļ kā Latvijas nākotnes perspektīvu, tad acīmredzot Tautas partijai jānāk klajā ar kādu paziņojumu. Ar ārlietu ministra Riekstiņa teikto vien ir par maz…
I. Mūrniece: – Tad kuram Riekstiņa kunga paziņojumam mums būtu jātic: tam, ko viņš atsūtījis uz “Latvijas Avīzi” un kur viņš nebūt neiestājas par latviešu valodu kā vērtību un integrācijas pamatu, vai tam, kas tikai vēl gaidāms?
– Ārlietu ministrs savā būtībā ir patriots – to es jums galvoju, varbūt vienīgi diplomātiskā etiķete prasa nacionālās liet as aizstāvēt ar smalkiem paņēmieniem. Atgriežoties pie Kultūras ministrijas, jāteic, ka, uzsākot darbu pie kultūrpolitikas vadlīnijām, ministrijas ierēdņi bija izdomājuši atslēgas vārdus, uz kuru pamata šīs vadlīnijas varētu veidot. Es prasīju: “Kur ir vārds latviskums?” Tā nebija! Tad teicu, ka šīm vadlīnijām jādod nosaukums “Nacionāla valsts”, lai politiskais uzstādījums būtu pilnīgi skaidrs. Grūti izprast, kādā veidā, bet šis “multikulturālisms” ierēdniecības vidē jau iezīdies, ieķēries. Nezinu, ar kādām metodēm – vai ar Valsts administrācijas skolas palīdzību, kas tiem cilvēkiem domāšanu padarījis tik apolitisku. Tā ir iemācīta politkorekta, ierēdnieciska attieksme.

Thanks, Ambersun—I didn’t realize that Diena published so little of it; this is a much more interesting piece, and there are a lot of things in it worth discussing. I’m still surprised by her twisting and narrow definitions of multiculturalism, though (and I don’t pre-judge her; I met her back in her pre-political days when she wrote fine things, for instance in Kentaurs… and I can reveal that I voted TP in the last election primarily because of her, adding a + to her and Pabriks [voting for TP is in my top five political regrets list]). For a while now, however, she seems to get more “orange” every day, and not in a pleasant way.

Baidos, ka visai daudzi politiķi, mani kolēģi, ar multikulturālisma ideoloģijas pazīmēm nebūt nav iepazinušies pietiekami labi. I’m afraid this seems to apply to her, too, and that surprises me because she is quite brill. Proti, multikulturālisma ideja tomēr lielā mērā ir saistīta ar ASV, lai arī oficiāli valsts ideoloģijā tas nav rakstīts. The Melting Pot is hardly the centerpiece in most serious debates about multiculturalism (Pierre can no doubt tell us more about Canada, for example, where it is indeed policy and where the Latvian Centre gets funding due to it)—and allowing double citizenship (is she joining the chorus of Kariņš-phobes at such a late hour, or what?) is hardly mandated by multiculturalism, which takes more forms than Ovid could count.

The Wiki has a pretty decent overview with lots of references here.

Vysu lobu,
/P

Peteris,
I started another thread based on ”Us and Them, The Enduring Power of Ethnic Nationalism.” The author tackles the issue of “national identity” -"ethnic nationalism” - and the historical analysis that he offers ties in perfectly with this thread on “multiculturalism” in Latvia.  Forgive me if I ignore the comments about Pat Buchanan and instead offer some provocative insights from the article: 
From “Us and Them:” http://www.foreignaffairs.org (Jerry Z. Muller) FOREIGN AFFAIRS, March/April 2008

-Projecting their own experience onto the rest of the world, Americans generally belittle the role of ethnic nationalism in politics. After all, in the United States people of varying ethnic origins live cheek by jowl in relative peace. Within two or three generations of immigration, their ethnic identities are attenuated by cultural assimilation and intermarriage. Surely, things cannot be so different elsewhere.
-Americans also find ethnonationalism discomfiting both intellectually and morally. Social scientists go to great lengths to demonstrate that it is a product not of nature but of culture, often deliberately constructed. And ethicists scorn value systems based on narrow group identities rather than cosmopolitanism.
-But none of this will make ethnonationalism go away. Immigrants to the United States usually arrive with a willingness to fit into their new country and reshape their identities accordingly. But for those who remain behind in lands where their ancestors have lived for generations, if not centuries, political identities often take ethnic form, producing competing communal claims to political power. The creation of a peaceful regional order of nation-states has usually been the product of a violent process of ethnic separation. In areas where that separation has not yet occurred, politics is apt to remain ugly.
-A familiar and influential narrative of twentieth-century European history argues that nationalism twice led to war, in 1914 and then again in 1939. Thereafter, the story goes, Europeans concluded that nationalism was a danger and gradually abandoned it. In the postwar decades, western Europeans enmeshed themselves in a web of transnational institutions, culminating in the European Union (EU). After the fall of the Soviet empire, that transnational framework spread eastward to encompass most of the continent. Europeans entered a postnational era, which was not only a good thing in itself but also a model for other regions. Nationalism, in this view, had been a tragic detour on the road to a peaceful liberal democratic order.
-This story is widely believed by educated Europeans and even more so, perhaps, by educated Americans. Recently, for example, in the course of arguing that Israel ought to give up its claim to be a Jewish state and dissolve itself into some sort of binational entity with the Palestinians, the prominent historian Tony Judt informed the readers of The New York Review of Books that “the problem with Israel ... [is that] it has imported a characteristically late-nineteenth-century separatist project into a world that has moved on, a world of individual rights, open frontiers, and international law. The very idea of a ‘Jewish state’ ... is an anachronism.”
-Yet the experience of the hundreds of Africans and Asians who perish each year trying to get into Europe by landing on the coast of Spain or Italy reveals that Europe’s frontiers are not so open. And a survey would show that whereas in 1900 there were many states in Europe without a single overwhelmingly dominant nationality, by 2007 there were only two, and one of those, Belgium, was close to breaking up. Aside from Switzerland, in other words—where the domestic ethnic balance of power is protected by strict citizenship laws—in Europe the “separatist project” has not so much vanished as triumphed.
-Far from having been superannuated in 1945, in many respects ethnonationalism was at its apogee in the years immediately after World War II. European stability during the Cold War era was in fact due partly to the widespread fulfillment of the ethnonationalist project. And since the end of the Cold War, ethnonationalism has continued to reshape European borders.
-In short, ethnonationalism has played a more profound and lasting role in modern history than is commonly understood, and the processes that led to the dominance of the ethnonational state and the separation of ethnic groups in Europe are likely to reoccur elsewhere. Increased urbanization, literacy, and political mobilization; differences in the fertility rates and economic performance of various ethnic groups; and immigration will challenge the internal structure of states as well as their borders. Whether politically correct or not, ethnonationalism will continue to shape the world in the twenty-first century (my bold).[...]
More or less subtle forms of ethnonationalism, for example, are ubiquitous in immigration policy around the globe.  Many countries - including Armenia, Bulgaria, Croatia, Finland, Germany, Hungary, Ireland, Israel, Serbia, and Turkey - provide automatic or rapid citizenship to the members of diasporas of their own dominant ethnic group, if desired.  Chinese immigration law gives priority and benefits to overseas Chinese.  Portugal and Spain have immigration policies that favor applicants from their former colonies in the New world.  Still other states, such as Japan and Slovakia, provide official forms of identification to members of the dominant ethnic group who are noncitizens that permit them to live and work in the country.  Americans, accustomed by the U.S. government’s official practices to regard differential treatment on the basis of ethnicity to be a violation of universal norms, often consider such policies exceptional, if not abhorrent.  Yet in the global context, it is the insistence on universalist criteria that seems provincial (my bold).
[...]

Fine. I’ll be serious for a moment and dwelve into the heavyweight article of Prof. Muller. I’ll even try to refrain from commenting on the heavyweight opinion of Mr. Buchanan since our Dear Amber seems to be distancing herself from his opinion of Prof. Muller’s article as quickly as she can. I won’t try to parse it bit by bit since I think it would be a waste of time, but will address what at least in my humble opinion are core issues. Ready?
In many ways Muller’s thesis (well, okay, the article is more of a precis than thesis) seems to be a chicken and the egg argument. Is ethnic nationalism the guarantor of stability and multiculturalism a guarantor of instability? And which came first. There are some points that he raises that I agree with, but for the most part not so much. Overall, if nothing else, he does provoke some interesting ideas. Either way, lets assume for the sake of argument that Prof. Muller nailed it. Here’s the solution he outlines:

Partition may thus be the most humane lasting solution to such intense communal conflicts. It inevitably creates new flows of refugees, but at least it deals with the problem at issue. The challenge for the international community in such cases is to separate communities in the most humane manner possible: by aiding in transport, assuring citizenship rights in the new homeland, and providing financial aid for resettlement and economic absorption. The bill for all of this will be huge, but it will rarely be greater than the material costs of interjecting and maintaining a foreign military presence large enough to pacify the rival ethnic combatants or the moral cost of doing nothing.

Let’s assume that’s the solution the world decides to follow and put this in the context of Latvia. It doesn’t bode well for Latvia. Let’s assume ethnic conflict breaks out in Dvinsk. From a global perspective Dvinsk is populated primarily by Russians. It would be far easier to partion Dvinsk and make it Russian than it would be Latvian. Guess which solution the global community based on realpolitik will opt for? Guess which position Pat would advocate (sorry can’t resist)? Guess which would be more costly on the global stage: protecting Latvian interests and risking a conflict with Russia or protecting Russian interests and risk a conflict with Latvia?
But let’s apply this to something more gray. Riga? Same as above, but you couldn’t really partition Riga since there are no clear cut borders (other than Maskavas Rajons maybe). Population transfer? Hmmm… the rates of intermariage in Riga would make this very complicated. Even in clear cut situations untangling business and social connections would be very complex if not impossible (remember the fate of the Jews and the Greeks?). So which option would the global community be most likely to adopt? The most cost effective solution? My money is on assuring citizenship rights in the existing homeland. Again, my reasoning is fairly simple, from a global perspective whose interests are you more likely to protect and who are you more likely to antagonize? Most of the examples that Muller uses to support his premise has mixed populations in which the ethnic groups are equal. The numbers between Latvians and Russians are far too disproportionate for any pragmatist to protect the rights of Latvians. And the global community which has no dog to back in this fight is if nothing else pragmatic.
I know that some reading this will see my argument as some attack on Latvian nationalism and a defense of multiculturalism. It isn’t meant to be. Simply pointing out some simple facts and warning some of our more ardent nationalists to beware of what they wish for. They just might get it.

Andrejs, heavy weightly

Latvia Needs A Leader Like This!

Prime Minister John Howard - Australia:

Muslims who want to live under Islamic Sharia law were told on Wednesday to get out of Australia , as the government targeted radicals in a bid to head off potential terror attacks.

Separately, Howard angered some Australian Muslims on Wednesday by saying he supported spy agencies monitoring the nation’s mosques.  Quote: ‘IMMIGRANTS, NOT AUSTRALIANS, MUST ADAPT.  Take It Or Leave It.  I am tired of this nation worrying about whether we are offending some individual or their culture.  Since the terrorist attacks on Bali , we have experienced a surge in patriotism by the majority of Australians.’

‘This culture has been developed over two centuries of struggles, trials and victories by millions of men and women who have sought freedom’.

‘We speak mainly ENGLISH; not Spanish, Lebanese, Arabic, Chinese, Japanese, Russian, or any other language.  Therefore, if you wish to become part of our society.  Learn the language!’

‘Most Australians believe in God.  This is not some Christian, right wing, political push, but a fact, because Christian men and women, on Christian principles, founded this nation, and this is clearly documented.  It is certainly appropriate to display it on the walls of our schools.  If God offends you, then I suggest you consider another part of the world as your new home, because God is part of our culture.’

‘We will accept your beliefs, and will not question why. All we ask is that you accept ours, and live in harmony and peaceful enjoyment with us.’

‘This is OUR COUNTRY, OUR LAND, and OUR LIFESTYLE, and we will allow you every opportunity to enjoy all this. But once you are done complaining, whining, and griping about Our Flag, Our Pledge, Our Christian beliefs, or Our Way of Life, I highly encourage you take advantage of one other great Australian freedom,
‘THE RIGHT TO LEAVE’.’

‘If you aren’t happy here then LEAVE.  We didn’t force you to come here.  You asked to be here.  So accept the country YOU accepted.’

Maybe if we circulate this amongst ourselves, Latvian citizens will find the backbone to start speaking and voicing the same truths.

Andrejs,
Pat Buchanan’s was the necessary “sour song “ I had to sing to get the attention of the “the choir.” I could also use the “ ‘right’ bait” to catch the “right fish” analogy, but I’d hate to “beat (the Pat Buchanan) horse to death.” Anyway, it apparently worked, and no sense in “beating a dead horse.”
I’m glad that you read the “long” article.  I’ll be serious in my next moment. I’m stuck on Muller’s statement that “… Immigrants to the United States usually arrive with a willingness to fit into their new country and reshape their identities accordingly. ...” since that’s exactly what I did as an immigrant to the United States and can’t stop thinking that things would be working just fine in Latvia if the ”unnaturally-large-and-sudden influx of ‘immigrants’ ” to Latvia after WW II had arrived with a “willingness to fit into their new country [Latvia] and reshape their identities accordingly.” What do you think of this solution before we have to partition Daugavpils and Riga - or San Francisco and Los Angeles?

The partition solution paragraph you quote from Muller’s article is second-to-last and comes only after it’s too late:

“...making and keeping peace between groups that have come to hate and fear one another is likely to require costly ongoing military missions rather than realtively cheap temporary one.  When communal violence escalates to ethnic cleansing, moreover, the return of large numbers of refugees to their place of origin after a cease-fire has been reached is often imoractical and even undesirable, for it merely sets the stage for a further round of conflict down the road.
Partition may thus be the most human lasting solution to intense communal conflicts. ...
[...]

Do you really think what is described in Muller’s last paragraphs is the current situation in either Daugavpils or Riga requiring a serious consideration of the partition solution?  I really don’t agree with you if you do, but again, speaking from my own immigrant experience - and eternal optimism for (pre-partition) Latvia - you tell me why can’t we “all just get along” as Latvians in Latvia?

Amber has a question:

Do you really think what is described in Muller’s last paragraphs is the current situation in either Daugavpils or Riga requiring a serious consideration of the partition solution?

No, but it appears you do. Otherwise why post the article, since ultimately thats what its about? Do you think that the rest of that very long article is about encouraging ethnic groups to assimilate into an umbrella national identity? Its a very long article so I might missed something originally.

Andrejs

P.S.
Spectator,
Latvia might need him, but Australia decided to do without. He lost the prime minister’s seat. Intriguing posibility there. He could have some free time on his hands. I think he even lost his parlimentary seat.

One thing that keeps on popping up in my head as I read the active threads here is “choice.” Most immigrants choose to come to America, and it is often described as the “promised land.” Latvija was likely never seen as such by the Soviet government who was sending it’s “citizens “ there, nor by the “citizens” themselves who without choice were sent there. Forcing people upon one another will likely result in exactly what was experienced, enmity and hatred, us and them.
It was a non-issue here in the good ol’ USofA since the “nationals” were steamrolled by Europeans. I’m sure the natives would have liked a better choice than the one they had. A similar thing happened in Australia where they are only now hearing words of remose and apology (but not from love it or leave it Howard).
This same issue of choice is what makes the difference between Ulmanjovs the Great and a democratically elected Saeima. Sadly, when the criteria is the freedom to choose, the difference between the dictatorship of the Vadonis and that of the Proletariat seems to be a difference not of kind, but of degree.

Andrej, don’t make me paranoid that you know more than you’re revealing or have better “connections” than we don’t even want to think - but what a coincidence! 

Hot off the press from the Russian News and Information Service NOVOSTI (no endorsement):

The CIS and Baltic press on Russia
20:34 | 29/ 02/ 2008

ESTONIA

The media have lashed out against the leader of the Liberal Democratic Party of Russia and a presidential nominee, Vladimir Zhirinovsky, who urged Russians in Estonia to create their own republic.

“‘Russians in Estonia have many more rights to establish an independent small state than the Kosovo Albanians.... There are legal grounds for this,’ said State Duma Deputy Speaker Vladimir Zhirinovsky.” (Delfi, February 20)

“Russian high-rankers have repeatedly warned: ‘Just try to recognize Kosovo, you’ll get lots of problems.’ Usually they referred to conflicts in Georgia and Moldova.... Now that Kosovo’s independence has reached the point of no return, Estonia has been mentioned. If national minorities enjoy the right of self-determination in the heart of Europe, why should our North-East be an exception?” (Parnu Postimees, February 20)

Some publications have been writing that Russia has somewhat downgraded its anti-Western rhetoric, and will not respond to the Kosovo precedent by recognizing South Ossetia, Abkhazia and Transdnestr.

“Does the end of the Kosovo saga mean that Russia is adopting a new foreign policy?… The ruling elite is surrounded both by the advocates of Putin’s tough line bordering on isolation and those who believe that Moscow should cooperate with the West and should not threaten anyone with nuclear weapons.” (Postimees, February 22)