With the election of the 9. Saeimu , Latvia has reached a new milestone.  Namely,longest continuous parliamentary system of government in Latvia.  From the elected representatives the “Founding Fathers” of the “ Latvijas valsts atjaunošanu”, the Godmanis, Berklavs, Birkavs, Jurkāns, Repše, and others, are slowly waning into the background with time.  The Saeima is moving out from under their shadow, achieving maturity and with that comes more stability. Sadly, Saeima after Latvia gained independence in 1918 was not able to get out from under the shadow of the original “Founding Fathers” .

Visu labu,

Here’s an interesting point of view:

Lai izdrukātu spiediet šeit vai Internet pārlūkprogrammā izvēlieties File > Print

Šis raksts izdrukāts no TVNET portāla
http://www.tvnet.lv/zinas/printArticle.php?id=354038

Latviskās identitātes pozitīva apziņa. Cik nopietna ir trauma?

Gundars Bākulis, speciāli Republikai, Republika.lv

13. oktobris (2006)
08:18

Piedalīties diskusijā par šo rakstu (8)

Ārsta un mācītāja pārdomas par pirmās brīvvalsts un mūsdienu latviskumu. Pēdējo gadu novērojumi liecina, ka pozitīvas latvieša identitātes apziņa ir guvusi smagu traumu. Cik nopietna tā ir?

To ir grūti apzināt, ja lūkojamies šodienas latvieša dzīves atsevišķās jomās vai epizodēs. It kā jau viss notiek, dažādās uzņēmējdarbības, sporta, mākslas, mūzikas un zinātnes jomās tiek gūti panākumi. Raimonda Paula vadībā aizvien notiek kāds latvisks šlāgertusiņš, tā ka epizodiski un pavirši novērojumi pie latviskās identitātes slimības gultas liecina, ka pacients vēl ir dzīvs un vitāli svarīgie orgāni kopumā darbojas apmierinoši. Šādu secinājuma iespējams izdarīt, lietojot virspusējus apkārtnes un sabiedrības izmeklēšanas palīginstrumentus — televīziju, radio, avīzes un žurnālus.

Tomēr katrs saprātīgs ārsts zina, ka puse no pareizas diagnozes ir rūpīgi ievākta anamnēze jeb pacienta dzīves notikumu atmiņas viņa veselības sakarībā. Jo pat jau gandrīz pavisam mirušam cilvēkam izdarīti rentgena uzņēmumi paši par sevi īpašu patoloģiju var neuzrādīt. Patieso pacienta stāvokli var novērtēt, tikai redzot ainu kopumā un novērojot procesa attīstības dinamiku. Ar sabiedriskiem procesiem, tostarp latviskās identitātes apziņas patieso stāvokli, ir līdzīgi. Nepietiek novērot atsevišķus mediju iecienītus sabiedriskus un garīgus procesus un no tiem izdarīt vispārīgu slēdzienu. Nepieciešams ielūkoties arī vēsturē, ieklausīties cilvēkos sev blakus un vērot savus laikabiedrus un savu zemi. Ko šie novērojumi mums vēstī?

Ielauztais mugurkauls

Mūsu vecākās paaudzes cilvēki agrā jaunībā vai bērnībā pieredzējuši pirmās Latvijas neatkarības laikus un neatkarības zaudēšanu 1940. gadā. Toreiz viņi bija vidusskolēni vai mācījās pamatskolā. Tikai paši vecākie no savas agrās bērnības vēl atceras revolūcijas jukas un neatkarības cīņas Latvijā. Mūsu jaunākā strādājošā paaudze padomju laikus tikpat kā neatceras. Savukārt cilvēki vecuma grupā no 35 līdz 70 gadiem ir auguši un lielāko savas dzīves daļu pavadījuši padomju apspiestības, ierobežotības un patiesību apslēpjošu eifēmisku saukļu gaisotnē. Tieši šie cilvēki pašreiz nosaka Latvijas virzību politikā, izglītībā kultūrā un mākslā. Un tieši šī visietekmīgāko sabiedrības cilvēku daļa iezīmē lūzumu tajā latviskajā identitātē, kas sākās 19. gadsimta vidū ar pirmo latviešu saimniecisko un intelektuālo uzplaukumu un beidzās ar Ulmaņa laika zelta jaunatni, kuras lielāko daļu Latvijai atņēma Otrais pasaules karš, izsūtīšanas un emigrācija. Līdz pat Latvijas brīvvalsts nodibināšanai 1918. gadā pozitīvas latviskās identitātes apziņa bija vitāli spēcīgs sabiedrību un valsti veidojošs spēks. Latvieši mācījās un strādāja mājās un ārvalstīs, guva lieliskus panākumus un bija lepni par sevi, savu tautu un zemi. Tas arī deva spēku cīnīties un pat atdot dzīvību par kopējo lietu — neatkarīgu un brīvu Latvijas valsti. Manuprāt, tieši kopējās lietas, ja gribat — cosa nostra, apziņas trūkums ir tagadējās latviskās identitātes diagnoze. Bet kopējā lieta latviskās identitātes apziņas ķermenī ir mugurkauls. Mēs varētu teikt, ka šim mums tik mīļajam un tuvajam pacientam — latvietībai — ir mugurkaula trauma, iespējams, pat lūzums ar muguras smadzeņu ievainojumu. Galvenais simptoms sabiedriskajā ziņā ir latviešu nespēja vienoties kopējai lietai. Pirmsvēlēšanu laikā tas izpaudās sevišķi spilgti. Televīzijas kameru priekšā sēdēja mūsu tautas politiskās gribas priekšstāvji, žurnālisti un sabiedriski darbinieki, un sejās viņiem bezcerība. Kāpēc nevar, kāpēc neiznāk, kāpēc velkamies Eiropai astē? Kāpēc cilvēki masveidā dodas prom no Latvijas? Tikai pēc labākas dzīves vai arī bezcerības un nākotnes vīzijas trūkuma dēļ? Tas paliek nepateikts, jo nav jau tāda vienkārša mehānisma vai formulas, ar kuru visas Latvijas sociālās, ekonomiskās un politiskās negācijas būtu atrisināmas. Tāpēc politiķu publiskās sarunas parasti beidzas ar daudznozīmīgu vai sāpīgi ironisku bezvārdu vīpsnāšanu. Nu, tā vienkārši mums iet…

Zelta jaunatne — pārliecība par uzvaru

Kas padarīs mūsu dzīvi labāku: ekonomikas un uzņēmējdarbības attīstība vai kopējās lietas apzināšanās un pozitīvas latviskās identitātes atjaunošanās? Mēs redzam, ka Eiropas nauda vien to izdarīt nespēj. Un saistībā ar savu otro profesiju un izglītību, kā arī pārdomājot mūsu tautas vēsturi un vēstures attīstību vispār, uzdrošinos apgalvot, ka sabiedrisku un valstisku procesu galvenais virzošais spēks aizvien ir bijušas idejas, tātad apziņas, ētikas, cerību un ticības sfēras vērtības, ne ārējās materiālās lietās atrodamais spēks. Tieši šajā, ne materiālajā sfērā ir meklējams latviskās pozitīvās identitātes apziņas paralīzes iemesls. Pat neteikšu, ka šīs slimības dziedināšanai nepieciešama kristīgā ticība, bet gan tautas pozitīva un veselīga pašapziņa un nākotnes vīzija, kuras vārdā ir vērts piedalīties kopējā lietā un, ja vajag, pat atteikties no kādas daļas savu personisko izdevību (neviens vairs neprasa dzīvību), droši zinot, ka tas otrs kopējās lietas labā darīs to pašu un tiks sasniegts daudz augstāks mērķis nekā privātas materiālās varas intereses. Tas nu mums neiet. Man radusies pārliecība, ka tieši tagadējā varas paaudze ir substance traumatiskajam pārrāvumam pozitīvās latviskās identitātes apziņas mugurkaulā. Nedaudz pārfrāzējot Hēgeļa dialektiku, varētu spriest, ka no tēzes un antitēzes Latvijas sabiedriskajā un politiskajā procesā maz kas tiek sintezēts. Hēgelis mācīja, ka vēsturi veido absolūts gars un visam ir sava noteikta jēga. Viņš rakstīja, ka tāpēc īstenība vienmēr ir saprātīga, bet viss saprātīgais — īstenība. Lai arī es nepavisam neaizraujos ar Hēgeļa filozofiju, jāsaka: iespējams, tieši saprātīguma un īstenības apziņas trūkums, tostarp pozitīvas latviskās identitātes apziņas trūkums, ir postpadomju (tagadējās varas paaudzes) cilvēka galvenā problēma. Jo padomju ideoloģija un sadzīve, kas tika šai paaudzei uzspiesta garus piecdesmit gadus, savā būtībā bija neprātīga un iluzora. Realitāte bija cita, un nelaimīgs bija tas cilvēks, kas neiemācījās izšķirt starp vārdiem, idejām un reālo dzīvi. Tāpēc lielā daļā cilvēku, kuru apziņa un tikumi veidojušies tajā laikā, jo īpaši bijušajiem komjaunatnes un partijas funkcionāriem, attīstījusies neticība ētiskiem ideāliem, tautas (ja gribat —pilsoņu) kopējai lietai, norobežošanās un merkantils materiālisms. Var vienīgi minēt, kāda būtu latvietības identitāte un mūsu valsts, ja pirmās republikas neatkarība nebūtu varmācīgi pārtraukta. Lai kā arī dažs peltu Kārli Ulmani un viņa veidoto Latviju, taču tā laika latviešiem pārpārēm piemita tas, pēc kā tagad veltīgi cenšamies, — pozitīva latviskās identitātes apziņa kā spēks, kas ceļ valsti. Pirms pāris gadiem intervijā laikrakstam Latvijas Luterānis Gunārs Meierovics stāstīja, kā jaunībā kopā ar Latvijas studentu delegāciju bija devies uz Berlīnes olimpiskajām spēlēm 1936. gadā. Viņš esot bijis patiesi izbrīnīts, ka Latvijas sportisti toreiz neesot guvuši olimpiskās zelta un sudraba medaļas. Jo tāds toreiz bijis noskaņojums, ka latvieši nemaz citādi startēt nevar, kā tikai uzvarēt visur, kur piedalās. Tas, protams, ir pārspīlēts, bet šis piemērs pauž Ulmaņa laika latviešu zelta jaunatnes garu — nesatricināmu pārliecību par savu spēšanu. Un tai paaudzei šā spara pietika gan nesalauztiem izdzīvot kara un pēckara laiku, gan drūmo padomju laiku Latvijā, gan gūt neapšaubāmus panākumus savās mītnes zemēs emigrācijā.

Atveseļošanās

Es nepavisam negrasos idealizēt Ulmaņa režīma autoritāro pusi un pseidovēsturisko tautiskumu, ko toreiz stipri propagandēja, taču tajā laikā apzināties sevi par latvieti bija gods. Un ne jau tikai Ulmaņa valdības un sabiedrisko darbinieku īstenotās nacionāli patriotiskās jaunatnes audzināšanas dēļ vien. Drīzāk toreiz tas bija mantojums no paaudzēm pirms viņiem, kuru pozitīvā un saprātīgā latviskās identitātes apziņa bija likusi noticēt, ka vienoti un kopīgiem spēkiem latvieši var uzdrīkstēties cerēt, sākt un pabeigt varenus projektus. Ulmaņa valdības laiks šai latvisko identitāti virzošajai pozitīvajai apziņai iekrita kā vēsturiskā vainagojuma laiks. Kas būtu noticis pēc tam, to varam tikai minēt. Ir pagājuši 15 gadi kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. Lielāki valstiskas un sabiedriskas nozīmes projekti tikpat kā nav tapuši. Vēl aizvien nav uzbūvēts neviens kaut cik nozīmīgs tilts, nav tapusi Gunara Birkerta projektētā Nacionālās bibliotēkas celtne, ar nedaudziem izņēmumiem Latvijas ceļi aizvien ir katastrofālā stāvoklī. Notikusi galvenokārt individuālu biznesa projektu attīstība, piemēram, lielveikalu un degvielas uzpildes staciju celtniecība, kas labvēlīgi ietekmējis Rīgas centra un vēl nedaudzu pilsētu un vietu izskatu. Brīvvalstij bija tikai divdesmit gadu, un mantojumā Pirmā pasaule kara, revolūcijas, pilsoņu un Brīvības cīņu izpostīta zeme. Ja drīkstam salīdzināt, no pirmās neatkarības divdesmit gadiem mums pagājuši jau piecpadsmit… Šie fakti liecina arī par kolektīvas latviskas identitātes un kopējās lietas apziņas trūkumu. Nedrīkst vainu novelt uz cittautiešiem un nepilsoņiem. Politiskā vara Latvijā pieder pārsvarā latviešiem, un vaina jāmeklē mūsos pašos. Žurnālista Jura Dombura vadītajā raidījumā Kas notiek Latvijā? priekšvēlēšanu laikā kāds krievu TV ziņu žurnālists, manuprāt, pareizi teica, ka tauta padarīta politiski kūtra un neaktīva, jo patiesībā mums nav reālas daudzpartiju sistēmas, bet ir notikusi pakāpeniska valsts kartelizācija. Proti, reālo varu nosaka ekonomiski un birokrātiski spēki, kas stāv pāri partijām, tā ka būtībā ir gandrīz vai vienalga, par ko balsot, jo pēc vēlēšanām tāpat tiks veidotas, izjuks un veidosies atkal no jauna šā kartelizācijas procesa interešu diktētas koalīcijas. Latvijas valsts kartelis, lai gan visiem labi zināmas atsevišķas personības, tomēr ir neorganizēts un anonīms, tāpēc neatbild par savas rīcības sekām. Ir jau partijas un oficiālā valsts politika, tomēr spēcīgi un bieži izpaužas ekonomiskas intereses, kuras vēlētājiem ietekmēt nav iespējams. Tādā veidā arī latviskās identitātes pozitīva apziņa vēl joprojām tiek smagi traumēta, un tauta gan maigākā, gan citādākā formā, bet faktiski ir tādā kā dzimtbūšanas stāvoklī, sašķelta, visai inerta un nedroša par savu nākotni. Izejai no šā stāvokļa noteikti ir jābūt, un tautas pašapziņas mugurkaula atveseļošanā jāiesaistās abām pusēm — ir nepieciešama gan tautas un vēlētāju iniciatīva, gan varas atbalsts. Lai cik bēdīgi vai priecīgi tas būtu (jo arī es piederu pie šīs paaudzes), arī varas un karteļa paaudze pamazām noveco un nogurst. Un latvietībā, īpaši jaunatnē, noteikti vēl ir daudz saprātīgā spēka potenciāla, kuru sapņi un idejas, neatlaidīgs darbs un ideja par taisnīgumu — ne jau nu šajās vēlēšanās, tomēr ne arī tik tālā nākotnē — radīs pozitīvas izmaiņas latviskās identitātes apziņā. Un es nepavisam neizslēdzu Latvijas cittautiešus, jo ar viņiem viss ir ļoti līdzīgi, taču šoreiz runa bija par latviešiem.

Bruno ~ do founding fathers need an antidote to move off dead center and secure progress in the political spheres? What do you consider as being ineffectual with the founding fathers? Did the sense and will for responsibility slip through the cracks? Do you think that the creation, development and management of a political organization require different set of human skills and psychological interaction? Does a political learning curve need to be changed from generation to generation? What’s the prerequisite for success in a people based organization?

PB ~ Yes, of course, cartel is a curious way to describe the Latvian government’s power base – the interest groups. At least “kartelizācija” sounds, er … intriguing. It’s an attempt at abstraction, a reductionist type of approach. So what is a cartel? More often than not it pertains to price fixing and preventing fair competition. It’s where the powers that are, sideline the opposition. In other words in a catch-as-catch-can competition the opponent gets wasted and the customer takes the hind most. There is a tug of war going on. When power is amassed how does it translate into a conscious recognition of Latvian identity?

I think the weakness is the entire education system that has failed to serve the state and adapt effectively to the changing times. Folks are taking the easy way out. Consider that “gut” courses prevail over science-oriented endivors. Excellence in education requires a massive overhaul and change in educational culture. It is understanding the question “why” in the hierarchical series of “what, how and why” and living it. It is getting beyond the rote of “what” and the mechanics of “how.”

Cheers, Ivars

“Bruno ~ do founding fathers need an antidote to move off dead center and secure progress in the political spheres? What do you consider as being ineffectual with the founding fathers? Did the sense and will for responsibility slip through the cracks? Do you think that the creation, development and management of a political organization require different set of human skills and psychological interaction? Does a political learning curve need to be changed from generation to generation? What’s the prerequisite for success in a people based organization?”

It takes a certain personality to be able to make a dream come true.  Often part of that personality is “ either my way or no way”.

Both, K. Ulmanis and Repše, disrupted the functioning of the Saema.  Granted, Repšes resignation from PM was not as draconian a measure as the action of K. Ulmanis.

In business, I have had a chance to observe a couple of entrepeneurs close up.  Amazing personalities, that make a dream come true against great odds.  But the same traits makes them very hard to deal with.

Visu labu,

The inability to unite together for a common goal, lacking vision of the future, people leaving the country en masse, an anonymous, unorganized cartel (economic, bureaucratic), more powerful than any political parties.  So… it doesn’t matter how you vote, nothing changes.

Pretty sorry stuff here in this article, although painfully true.  On the other hand and on the brighter side, the author seems to see certain positive characteristics in Latvians that have been passed down from generation to generation (a legacy, if you will), forming what he referred to as the positive Latvian consciousness, identity.  Being proud to be a Latvian; joining together for a common cause with the willingness to give up at least some part of that in themselves which is self-serving, while feeling secure in the knowledge that others will do the same.

In that most Latvians once had these postiive traits, which formed the backbone of their identity, it doesn’t preclude that these won’t surface again in the future, the cartel(s) fade with time(?)

Personally, I just hope it all doesn’t take another 50 years!

Irena

The founding fathers of this Latvia are morally and intellectually so emaciated that they hardly cast any shadow at all.  The exceptions may be Berklavs and Astra.

Latvians have been politically weak beyond the tribal level throughout history. We have had brave and courageous leaders: Viesturs, Rūsiņš, Tālivaldis, Visvaldis, Lamiķis, Namējs, just to name a few. The Baltic political tribal strength rested at its shielded epicentre (Lithuanian tribes) while the peripheral tribes (Latvian and Old Prussian) remained self-centered. They didn’t venture to politically unifying beyond tribal borders, although Namējs did with the Lithuanian Balts. Call it single mindedness or the independent mind, which could be strength at other times, but a deterrent at the times of collective growth. It’s like having the need for a specific entrepreneur or developer or operational manager to fit the requirements at the right time and place. It’s billing the right type of leadership for the right stage of social evolution.

Problem is that power is an addictive obsession, in that most people, once they get it, do not want to give it up and move over for the good of the whole. It’s like Bruno notes “my way or no way.” Fortunately there are cases studies in business circles where the leader, a true leader, realizes that the organization is better served by a different style of leadership. It can be accomplished. Besides participator leadership based on consensus where once various proposals have been heard, a line can be drawn for the decision maker to decide and act with willing support from the other members. It’s not perfect, but at least there is airing of the options for all to consider.

Call it open minded flexible leadership and it takes having a bit of altruism. Let’s start with the education system from cradle to grave.

One idea would be to support Latvia’s youth organizations such as the Latvian Boy Scouts and Gaidas. For many of you who have experienced scouting or guiding think about giving something back to the organization that was so good to you. For others think about getting involved in a worthy cause that builds character and culture. In turn the current scouts and gaidas can pass on their skills and knowledge to the generations yet to come.

Cheers, Ivars