Recent commentary

Apple re-emerges in the Baltics

Atskaite par vizītes trīs galveniem uzdevumiem

Platforma’s plans for free music raise questions

Tempo of change quickens in Latvian politics

Only a new cork in the old bottle?

Valsts prezidenta apsveikums tautiešiem ārzemēs

It was over-ambition that killed the beast

Preserving our common values

Six years on and Microsoft goes fully Latvian

The resurgence of Latvian youth in Australia

Columns

Opinions

Prezidentes apsveikums tautiešiem ārzemēs

Seko Latvijas Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas apsveikums tautiešiem ārvalstīs Latvijas Republikas Neatkarības pasludināšanas 84.gadadienā 2002. gada 18.novembrī. Teksts ir atšiferēts no videokasetes, ko prezidentes kanceleja piegādāja Latvijas vēstniecibām un lielākajiem latviešu centriem ārzemēs.

Vaira Vīķe-Freiberga

Publicēts 2002.11.17

Es sveicu visus, kas šodien ir pulcējušies Latvijas Republikas Neatkarības pasludināšanas 84.gadadienā. Šis laiks mums nāk ar rudens lietavām un vētrām, ar ziemas tumsu, kad dienas paliek arvien īsākas un šķiet, ka tumsa ņem uzvar pār gaismu. Bet latviešu tautai tie ir prieka un gaismas svētki, jo atgādina par to, ka par spīti tumsas spēku uzbrukumiem, pārspēkam, mēs spējām savu neatkarību izcīnīt. Un spējām arī to atjaunot, kaut arī pagājis bija tik ļoti ilgs laiks svešā kalpībā un okupācijā. Mūsu sapņi ir piepildījušies, bet ne visi. Mums daudz kas vēl jādara, lai tie piepildītos.

Šoruden aprit arī astoņdesmitā gadskārta Valsts prezidenta institūcijai. Prezidents - tas ir neatkarīgas valsts autoritātes simbols, un to saprot pat bērni. Pakļautām zemēm var būt gubernatori, vietvalži, satrapi, vasaļi, padotie, pārvaldītāji; prezidents ir tikai suverēnai, neatkarīgai valstij.

Mēs kā neatkarīga valsts patlaban stāvam vēsturisku pārmaiņu priekšā. Šo pašu rudeni, pēc dažām dienām, nāks paziņojums Prāgas galotņu konferencē par NATO paplašināšanos, un mēs ceram, ka tas būs mums labvēlīgs. Drīz vien, decembra nogalē, gaidām citu paziņojumu, un tas būs Eiropas Savienības paziņojums par 10 jaunu dalībvalstu uzņemšanu. Mēs ceram būt šo valstu starpā. Latvija ir nostaigājusi ļoti garu un ļoti grūtu ceļu. Mēs esam apbrīnojami daudz ko sasnieguši. Paši bieži vien pat neapzināmies, cik daudz ir sasniegts, cik daudz jau ir paveikts. To ir novērtējušas citas valstis. To ir novērtējuši tie, kam rūp vai ES, vai NATO kā alianse - vai drīkst uzņemt tādu valsti kā Latviju, vai tā neapdraudēs viņu drošību, vai tā nevājinās viņu spēku. Un tas, ka šīs starpnacionālās savienības ir gatavas mūs uzņemt, un es esmu pārliecināta, ka viņas tādas būs, jau ir apliecinājums mūsu noietam un nostaigātam ceļam, tas ir apliecinājums tam, ko mēs esam jau paveikuši.

Bet, protams, ar uzaicinājumu mūsu ceļš nebūt nebūs vēl galā, mums būs daudz kas vēl jādara un jāturpina pūlēties un daži saka, pēc uzaicināšanas gan NATO, gan ES daudz kas būs jādara vēl spraigāk un vēl enerģiskāk, nekā tas ir darīts līdz šim. Un tā ir labi, jo galu galā mēs vēlamies panākt visu to, kas pusgadsimta laikā ir aizkavēts, mēs vēlamies salabot un sakārtot visu to, kas valsts pārvaldes institūcijās, kas sabiedriskā kārtībā vēl nav tāds, kādu mēs to vēlētos redzēt. Mums daudz vēl ir darāms, lai Latvijā valdītu taisnīga tiesa un viens likums visiem. Mums daudz vēl ir darāms, lai valsts kasē ieplūstu visi tie līdzekļu, kuriem tur būtu jānonāk pēc likuma gara un burta. Mums daudz vēl ir darāms, lai katrs sabiedrības loceklis justos kā daļa no Latvijas valsts un saprastu, ka viņa nākotne un viņa labklājība ir atkarīga no kopības labuma, no kopības labklājības, ka neviens nevar dzīvot atšķirts no citiem, ja citiem ir grūti, tad neviens nevar cerēt turpināt savu personīgo labklājību. Man šķiet, ka mūsu valstī lēnām nostiprinās šī izpratne par to, ka valstij jāvalda pārticībai visos tās līmeņos un tām ļaužu grupām, kas nespēj pašas sev nodrošināt iztiku, par tām ir jārūpējas valstiskā līmenī, mums ir jāgādā par slimiem, par invalīdiem, par pensionāriem, mums ir jāgādā par to, lai katrs amats un katra profesija varētu saņemt sev pienācīgu algu, tādu, kas būtu taisnīga, kādu viņi būtu pelnījuši pēc iegūtās izglītības un ieguldītām spējām. Mums ir daudz kas vēl darāms, un it sevišķi mūsu ciemos un mazpilsētās, Latvijas laukos. Daži sūdzas - Rīga ir kļuvusi grezna, Rīga jau ir gluži kā citas Eiropas valsts galvaspilsētas, bet kā ir ar mūsu laukiem?

Jā, tur daudz kas vēl darāms, un es ceru, ka visi tautieši, vienalga, kurā pasaules malā kur viņi dzīvotu, šeit varētu nākt palīgā. Vai tas būtu turpināts atbalsts, kā daudzi to ir snieguši savas dzimtās puses skolai vai slimnīcai, vai pagastam, vai tas būtu, aicinot cittautiešus sadarboties ar mūsu pašvaldībām, vai arī savā profesijā, daloties ar savu pieredzi un izpratni par problēmu būtību. Tas viss var palīdzēt Latvijai, un es vēlos vēlreiz pateikties visiem tautiešiem, kas ar savu personīgo ieguldījumu ir palīdzējuši saviem tautas brāļiem Latvijā, vai kā nevalstiskas organizācijas ir sadarbojušās ar savām atbilstošām organizācijām šeit Latvijā, un es zinu, ir veikušas ļoti lielu un svētīgu darbu. Es novēlu visiem tiem, kam Latvija ir mīļa, paturēt viņu savās sirdīs un lūgšanās. Es novēlu katram meklēt ceļus, kā viņš var uzturēt savas saites ar Latviju. Jūs visi piederat Latvijai, bet savā ziņā arī Latvija Jums pieder. Es aicinu visus nākt mums talkā, lai mēs celtu šo valsti par diženu, par cēlu, par tādu, kādu mēs vēlētos to redzēt. Dievs, svētī Latviju!

Vaira Vīķe-Freiberga no 1999. līdz 2007.gadam bija Latvijas Valsts prezidente.