Riska cena 2007.01.04 @ 00:00
Vēlreiz par tiem, kas laba amata dēļ atsakās no ASV pilsonības.
pilsonības
Pašlaik Latvijas dubultpilsoņi no rietumvalstu pilsonības atsakās tikai pēc tam, kad tiem tiek garantēts ietekmīgs amata (Neatkarīgā, 7.12.). Savukārt Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš no ASV pilsonības atteicās jau 1991. gadā. Uz Neatkarīgās lasītāju jautājumiem atbild Ojārs Kalniņš.
– Kāda ir jūsu attieksme diskusijā par jautājumu, kad latvieši, kuri ir rietumvalstu dubultpilsoņi, atsakās no savas ASV vai citas rietumvalsts pases, tiklīdz tiek izteikts piedāvājums ieņemt ietekmīgu amatu?
– Ja mēs runājam par cilvēku, kurš kandidē uz tādu amatu, ir jāskatās uz viņa kvalifikācijām – kāda ir viņa izglītība, zināšanas, pieredze un raksturs. Tas, kur viņš ir dzimis vai dzīvojis, nevar būt noteicošais faktors. Daudziem tas vēl liekas svarīgi, bet jautājums ir – cik ilgi mēs varēsim uz to atsaukties? Vai tam vēl ir nozīme? Es piekrītu, ja cilvēks te nemaz nav dzīvojis un pēc atbraukšanas īsā laikā pretendē uz kaut kādu amatu, tad ir jāšaubās par viņa kvalifikācijām. Viņam vienkārši nav pieredzes. Man nepatīk divi vārdi, kas, manuprāt, ir vecmodīgi. Viens ir runāt par trimdas latviešiem, jo tās trimdas vairs nav. Otrais ir runāt par mūsējiem. Vai tie ir tie, kas dzimuši ārzemēs, vai tie, kas ir aizbraukuši un tagad atgriezušies? Piemēram, vai Sandra Kalniete skaitās ārzemju latviete tāpēc, ka ir dzimusi Krievijā? No otras puses, ja cilvēks, kurš ir dzimis ASV, šurp atbrauca pirms 15 gadiem un ir 15 gadu godīgi dzīvojis un strādājis Latvijā, vai viņš vēl skaitās ārzemnieks? Es neredzu, kāpēc tas, ka viņš ir dzimis kaut kur citur un savu sākuma dzīvi dzīvojis citā zemē, varētu būt noteicošais faktors, apspriežot viņa vērtību jebkurā darbā vai amatā. Agrāk par mūsējiem tika uzskatīti tie, kas ir dzīvojuši šeit padomju laikā. Es zinu, ka deviņdesmitajos gados daudzi uzskatīja – ja neesi piedzīvojis tās grūtības un problēmas, kas bija padomju laikā, tad tu nevari saprast, kas te notiek šodien. Bet kā būs pēc pieciem gadiem? Tad būs 20 gadu veci latvieši, kas var kandidēt uz darbiem un amatiem, kas arī nav dzīvojuši padomju laikā. Mums tagad sāk veidoties vesela paaudze, kurai nebūs tās padomju laika pieredzes. Kā viņi atšķiras no tiem, kas dzīvojuši ārzemēs? Manuprāt, tā padomju laika pieredze vairs nevar būt svarīgākais faktors, spriežot, vai cilvēks ir spējīgs ieņemt kādu valdības amatu vai vadīt kādu firmu šodienas Latvijā.
Ir jau tagad viena cita problēma. Mēs visi tagad uztraucamies par to, ka mums trūkst darbaspēka. Latvieši brauc prom no Latvijas, un visur trūkst cilvēku, kas strādātu. Un tātad mēs nožēlojam to, ka 100 000 ir aizbraukuši, bet, no otras puses, cik ir atbraukuši uz dzīvi šurp no ārzemēm? Daži tūkstoši? Es nekad neesmu konkrētu skaitli redzējis. Vai mēs pēkšņi tagad pasakām, ka tie, kas šurp atbrauca pirms 15 gadiem, nav tik vērtīgi, jo viņi ir citur dzimuši? It īpaši tie, kas 15 gadu te ir dzīvojuši un strādājuši, un varbūt nav pārdzīvojuši padomju laikus, bet ļoti labi saprot pārmaiņu laiku. Viņi zina, kāda Latvija ir šodien un kā tā attīstās. Šodien mums ir jauna realitāte, un viņiem ir tāda pati Latvijas pieredze kā jebkuram cilvēkam, kurš ir piedzimis 1990. vai 1991. gadā, kas arī te ir dzīvojis tajā laikā. Vienīgā starpība ir, kad nu 40 gadu vecam cilvēkam ir ārzemju izglītība, kaut kāda pieredze citā vidē, kas varētu noderēt. Nav šaubu, ka ir indivīdi, kas šurp ir atbraukuši, gribot izmantot situāciju un kas ir uzskatījuši, ka tikai tāpēc, ka viņiem ir ārzemju izglītība vai kaut kāds bijušais statuss, ar to būtu nopelnījuši kaut kādu amatu šeit. Es tam nepiekrītu. Es domāju, ka tas pats par sevi nav nekāds nopelns, un es arī esmu ļoti kritisks pret tiem, kas ārzemēs dzīvo un tomēr spriež par to, kas ir vai nav pareizi Latvijā. Protams, viņiem ir tiesības paust savu viedokli, bet es šaubos, vai viņi ir kompetenti mums mācīt, kā jādzīvo. Otrais ir arī – ja kāds atbrauc pēkšņi un saka “es tagad visu izmainīšu, jo man ir cita pieredze”. Es šaubos, vai viņiem veiksies. Pilsonība ir cita lieta. Es domāju, ka tur tautai ir jānovērtē, kā viņi uz to skatās. Manuprāt, ja cilvēks grib iet politikā, tad viņam pašam ir jāapsver, vai viņš grib saglabāt dubultpilsonību vai ne, un tur tikai vēlētāji var izvēlēties, vai tas viņiem ir pieņemams.
– Kā jūs pats atteicāties no ASV pilsonības? Tas notika pavisam citos vēsturiskos apstākļos?
– Es savu izvēli izdarīju 1991. gada decembrī, un tas nebija tādēļ, lai iegūtu kaut kādu lielu amatu. Es strādāju vēstniecībā Vašingtonā, un tajā brīdī Ārlietu ministrija man piedāvāja padomnieka amatu, pat ne vēstnieka amatu. Lai kļūtu par diplomātu Amerikā, man nevarēja būt ASV pilsonība. Es jau augustā, kad mēs atguvām neatkarību, pieņēmu būtisku lēmumu. Ja valdība mani aicinās strādāt, es atteikšos no ASV pilsonības. Jā, es biju gatavs riskēt ar visu, jo zināju, ka, atsakoties no ASV pilsonības, man atpakaļceļa vairs nebūs. Es sapratu, ka pēc gada lietas Latvijā varētu mainīties un es varētu zaudēt savu diplomāta darbu. Bet es biju gatavs riskēt.
Tad, kad man bija jāatsakās no ASV pilsonības, es uzzināju, ka, esot ASV teritorijā, tas nav iespējams. To var izdarīt tikai ārzemēs. Ir jāiet uz kādu vēstniecību vai konsulātu un tur jāiesniedz sava pase. Es devos uz Kanādu, lai to izdarītu. Aizlidoju uz Kanādu ar savu veco ASV pasi un jauno Latvijas diplomātisko pasi. Man atņēma ASV pasi un manā Latvijas diplomātiskajā pasē ielika vīzu. Ar to es atgriezos ASV kā Latvijas diplomāts. Un no tā brīža, ja kaut kas būtu mainījies Latvijas politikā, ja es zaudētu savu statusu kā diplomāts, es ASV nevarētu palikt. Nu, varbūt izejot cauri garam procesam, varbūt varētu. Bet tas nav tik viegli, ja esi atteicies no pilsonības, pēc pusgada teikt “es pārdomāju”. Līdz ar to man būtu bijis jābrauc uz Latviju, un es biju gatavs to darīt. Man vienkārši tā sanāca, ka es paliku vēl deviņus gadus, jo strādāju kā diplomāts, vēlāk kā vēstnieks. Pat ja Latvijas likums to neprasīja, es uzskatīju, ka nebūtu pareizi saglabāt dubultpilsonību. Manuprāt, es nevarētu efektīvi pārstāvēt Latviju, ja man ir kādas citas valsts pilsonība. Ja gribētu, lai Amerikas politiķi un diplomāti mani ņem nopietni, man vajadzētu būt tikai Latvijas pilsonībai. Otrais – ja es pārstāvu latviešu tautu kā diplomāts, tad man ir jābūt tādam pašam juridiskajam statusam kā visiem citiem šeit. Tā bija mana personīgā izvēle, un es to nenožēloju. Es domāju, ka jebkuram ārzemju latvietim, kurš iet politikā, ir jāizvēlas, vai ir pareizi saglabāt citas valsts pilsonību. Pat ja juridiski tas ir atļauts, tas galu galā ir politisks jautājums. Vēlētājiem ir jāizvēlas, vai kandidātu dubultpilsonība ir svarīgs faktors vai ne.
