Klāvs Sedlenieks: Tēvzemes piemineklis
Nacionālā radio un televīzijas padome (NRTP) ir pieņēmusi lēmumu sodīt kanālu TV5 un žurnālistu Mamikinu par uzdrošināšanos 18. novembra raidījumā pajautāt skatītājiem, vai gadījumā Latvijas neatkarības atjaunošana nav uzskatāma par liktenīgu kļūdu. NRTP šāda jautājuma uzdošanu uzskata par “nacionālā goda un cieņas pazemošanu televīzijas raidījumā”. Naudassods tieši tik liels, lai to varētu samaksāt ar divām banknotēm, kuras rotā meitenes profils, tautā saukts par Mildu - gluži tā pat kā tēlu, kurš balsta trīs zeltītas zvaigznes un kura pakājē rotājas vārdi ‘Tēvzemei un brīvībai.’
Mani kā latvieti pazemo šāds lēmums. Uzskatu, ka tas noniecina latviešu tautu un it īpaši tās spēju uz brīvību.
Interesanti būtu zināt, ko tieši NRTP locekļi domā par latviešiem un to, ar kādām vērtībām saistās šīs tautas gods un cieņa. Katrā ziņā jau tagad zinu, ka pat būdams ļoti kritisks pret cilvēku kopienu, ko pieņemts dēvēt par latviešiem, mans viedoklis radikāli atšķiras no aizskarošā NRTP viedokļa.
Par spīti visam, es sevi pieskaitu pie latviešiem. Manā izpratnē Latvijas sabiedrības labākā puse ir brīvības mīlestība. Šī brīvība ir nevis vairāk vai mazāk apšaubāmā politiskā vai ekonomiskā neatkarība, bet gan domu, gara un apziņas brīvība. Mūsu Satversmes tēvi domāja līdzīgi, dodot Latvijas tautai lielāko iespējamo teikšanu valsts dzīvē. Kārlis Zāle, iespējams, domāja līdzīgi, kad izvēlējās iekalt Brīvības piemineklī Ziemeļmeitas meklējumu autora vārdus ‘Tēvzemei un brīvībai’. Nevis vienkārši ‘dzimtenei’ nevis ‘neatkarībai’, bet abām divām - tēvzemei UN brīvībai. Jo kam gan vajadzīga šī Tēvzeme, ja nav Brīvības? Bez brīvības labāk dzīvot arī bez tēvzemes - tā vismaz ir vieglāk. Domāju, ka brīvības sajūta bija arī tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas ziedoja piemineklim, kura ideju bija radījis Zigfrīds Anna Meierovics - viens no visu laiku dižākajiem brīvās Latvijas valstsvīriem. Ironiski, ka 1935. gadā, kad piemineklis tika atklāts, šī brīvība jau bija smagi iedragāta. Tomēr piemineklis ar visu uzrakstu pārdzīvoja kā šo paklupienu, tā arī vēlākos bezbrīvības laikus.
Tāpēc mani un manas nacionālās jūtas aizvaino cilvēki, kas ierobežo brīvību jautāt un brīvību atbildēt, kuri mēģina man iegalvot, ka latvieši ir tauta, kuras motivācija apvienoties valstiskā veidojumā ir bailes un naids pret citādību. Ja latvieši tiešām būtu tādi, tad taisnība vien būtu tiem, kas viņus dēvē par fašistiem. Taisnība varētu būt arī tiem, kas šos latviešus dēvētu par staļinistiem. Viens pīpis - cilvēki, kuri ir tik vāji, ka nespēj izturēt brīvību, neko labāku par totalitārismu nevar sagaidīt.
Tomēr es gribu ticēt, ka ir pietiekoši daudz tādu latviešu, kas ir pelnījuši ko labāku. Tie ir cilvēki, kuri nav aizmirsuši, ka padomju laikā apspiestība neizpaudās tikai plānveida ekonomikā un krievu valodas dominancē, bet daudz vairāk - faktā, ka pastāvēja ‘kompetentas iestādes’, kurām bija tiesības un pienākums sodīt pārdrošniekus, kuri uzdrīkstējās uzdot valdošajiem nepatīkamus jautājumus. It īpaši pareizi bija sodīt mutes palaidējus un brīvdomātājus-šizofrēniķus, kuri nepārstāvēja pareizo lingvistiski-etnisko grupu.
17 gadus pēc Latvijas neatkarības iegūšanas Latvijas tauta bija saziedojusi līdzekļus, lai radītu mākslas darbu, kas slavināja brīvību. Varbūt 18 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ir pienācis laiks rosināt kompetentās iestādes, lai tās organizētu patriotisku vārda ‘brīvība’ izskrāpēšanu no pieminekļa pamatnes, jo tas vairs neatbilst nacionālajām interesēm. Vai nebūtu jauki, ja šo pieminekli varētu vienkārši dēvēt par Tēvzemes pieminekli bez visādām kaitinošām brīvībām?
