Tuvojoties jaunajam skolas gadam (vizmaz ziemeļu puslodē), vēlos pajautāt kas ir Tavas pirmās atmiņas no latviešu skolas. Mēs parasti dzīvojam tur, kur nebija daudz latviešu un tātad arī nebija latviešu skolu, un tātad man nav daudz atmiņu. Tomēr atmiņā stāv moments no skolas Ņujorkā. Es un vēl pieci citi zēni - tā pieņemu, jo citādāk nebūtu pareizi izskatijies - stāvam ar bungām un dziedam ko citu kā “Seši mazi bundzenieki”. Tas laikam skolas eglītē. Gads? Ej nu sazin! Bet sen. Atmiņa nav spilgta, tomēr savā ziņā ir, jo tā ir vienīgā un man līdz šai dienai “Seši mazi bundzenieki” ir ļoti mīļa dziesma. Varbūt Tev ir kaut kas interesantāks, ko piedāvāt?

Man nebija gluzi cetri gadi kad iesaku latviesu sestdienas skolas gaitas, bet biju loti sajusminata par visu ideju.  Tapec nevareju saprast kapec tur bija vairaki berni kuri breca pilna kakla kad mammas gaja prom.  Vai vini nezinaja, cik forsa bus skola??  Ja, laikam vecaki mani labi iepoteja.

Atceros ka gajam rotalas, atceros ka sedejam pie loti zemiem galdiem un macijamies drukasanu.  18. novembri mes katrs salimejam Latvijas karodzinu, un akta deklamejam ar karodzinu roka (dazos gadijumos lietojot tos viens otru bakstit) (ne jau ka ES ta uzvedos), un Ziemsvetku eglite biju sniegaparsla.  Seviski nak atmina, ka dazreiz mums uzkodam deva taurites ("Bugles")… tad visi berni uzlika vienu uz katra pirksta un eda.  Tikai dazus gadus velak brinijos, ka taurites vairs neder tik labi.

Ari atceros, ka iebazu zenu spelmantu kaste un aiztaisiju vaku.  Bet vinam tas pienacas.

Manas latviešu skolas gaitas sākās Valkas apriņķa Vijciema pagastā Otrā Pasaules Kaŗa laikā. Starp skolniekiem plosījās visādas lipīgas slimības kā difterītis un šarlaks. Ārstu nebija un zāles bija grūti dabūnamas tā ka vairāki bērni, ieskaitot manu labāko draugu, nomira. Atceros ka skolas ēkā nebija ne elektrības ne ūdeņa. Apkurināšana bija ar malku, kas skolniekiem katru rītu bija jāienes no malkas šķūnīša. Kad 1989. gadā apciemoju savu pirmo skolu, tur bija elektrība un tekošs ūdens, bet apkure vēl arvien bija ar malku.

Vijas upes peldētavā bija šķirti peldēšanās laiki vīriešiem un sievietēm, jo peldēšanās lielāko tiesu notika pa pliko. Bērni parasti gāja reizē ar savām mammām. Tā nu sanāca ka es sauļojos un peldējos vienlaikus ar savas klases meitenēm un skolotājām.

Savas latviešu skolas gaitas turpināju Vācijas bēgļu nometnēs kur nobeidzu pamatskolu un iesāku ģimnāzijas pirmo klasi. Līdz ar to manas latviešu skolas gaitas izbeidzās, jo ASV vairs latviešu skolā negāju.

Lauris