http://lettonica.blogspot.com/

Прибой
Flags with black tassels hang in heavy snow today, fifty-nine years after Operation Прибой—“the Surf.” The document at left is a report by Major General Spasenko, dated 31 March 1949, on the success of the operation: from 25 March to 30 March 1949, 30 629 families were deported from Estonia, Latvia, and Lithuania—a total of 90 844 persons, comprising 24 630 men, 40 688 women, and 25 526 children.
/. .../
In sheer numbers, however, 41 084 ethnic Latvians, 772 Russians, 4 Germans, and 1114 others were deported in 1949. ...

Also, see 25 March Latvijas Avize.

Diena is continuing its wonderful series of rare photos, by the decade—here’s the 1940s.

The “Kolchozu [sic] celtniecība” photo is worth a thousand words in this regard.

Vysu lobu,
/P

http://www.diena.lv/lasit.php?id=329525
Ledainā elpa
Ilze Grīnumā

Nevainīgu cilvēku deportētāju bija tūkstošiem. Daudzu vārdi nav zināmi, tikai daži — uz apsūdzēto sola

Kā ledaina elpa dur pakausī doma par to, kas viņi bija. Deportētāji. Tie, kuri to izdomāja, izveidoja sarakstus, tos parakstīja, dzina uz vagoniem, uzraudzīja un brauca līdzi. No viszemākā līdz visaugstākajam shēmā, kas kā labi eļļota gaļas mašīna īstenojās 1949.gada 25.martā. Redzamākais no viņiem — čekas priekšnieks Alfons Noviks, kurš 1996.gadā mira cietumā.

Shēma

25.marta deportāciju sagatavošana un izpildes shēma bija jau labi pārbaudīts mehānisms no 30.gadiem, stāsta Latvijas Valsts arhīva vecākais referents Jānis Riekstiņš. Sākums bija politiskais lēmums, kuru pieņēma Padomju savienības Komunistiskās partijas (PSKP) Centrālā komiteja, visbiežāk Politbirojs. Pamatojoties uz drošības dienestu ziņojumiem, Politbirojs lielos vilcienos arī noteica, cik liels būs izsūtāmo skaits un noformēja savu plānu kā valdības lēmumu.

Attiecībā uz 25.marta deportācijām lēmumu PSRS Ministru padome pieņēma 29.janvārī. Operācija saņēma nežēlīgi romantisku nosaukumu Krasta banga un attiecās uz visām trim Baltijas valstīm. Izsūtāmo skaits jau bija zināms: kopā — 87 000 cilvēku, tai skaitā no Latvijas — 39 000. Plānu pat izdevās pārpildīt, jo dažu dienu laikā uz Omskas, Tomskas un citiem apgabaliem no Latvijas izveda ap 42 000 cilvēku.

Deportējamo lietas lielā slepenībā gatavoja LPSR Valsts drošības ministrijas (VDM) darbinieki. Izsūtāmie bija sadalīti divās kategorijās: kulaki un tā saucamie nacionālisti. Kulaku izsūtīšanu apstiprināja Viļa Lāča vadītā Latvijas Ministru padome, bet nacionālistu — PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķā apspriede. Riekstiņš vērš uzmanību kādam faktam: “Arī nacionālistu ģimenes 25.martā iekrauj ešelonos un aizsūta uz Sibīriju, bet lēmumu par viņu izsūtīšanu Sevišķā apspriede pieņem tikai 1949.gada vasarā un rudenī. Kad ģimenes jau ir tur!”

Slēdzienu par katras kulaku ģimenes izsūtīšanu 95% gadījumu apstiprināja drošības ministrs Alfrēds Noviks, stāsta Riekstiņš. Noviks apstiprināja arī slēdzienus nacionālistiem, bet tos sankcionēja LPSR prokurors Aleksandrs Mišutins.

Divi paraksti

Ar šiem diviem parakstiem tūkstošu liktenis bija izlemts — uz ešelonu. No Novika biogrāfijas zināms, ka padomju drošības dienesti viņu savervēja jau jaunībā. 1908.gadā Latgalē dzimušajam čekistam toreiz varēja būt vien 18. Tikai tāds, kas izpelnījies īpašu uzticību, uzreiz varēja tikt iekšlietu tautas komisāra krēslā, kurā Noviks iesēdās 1940.gada vasarā. Par drošības ministru viņš kļuva četrus gadus vēlāk, saglabājot savu amatu līdz pat cilvēku iznīcināšanas virsvadītāja Josifa Staļina nāvei 1953.gadā.

Ministrs Noviks dzīvoja Mežaparkā. Interneta resursā http://www.mezaparks.eu arhitekte Indra Vijupe raksta, ka redzējusi Noviku ilgā laika periodā: “Īpaši nožēlojams viņš bija vecumā, staigāja noplīsis. Tā vien šķiet — kāda augstāka vara kārtojusi rēķinus ar cilvēku..” Novikam apsūdzību izvirzīja 1994.gadā, divus gadus vēlāk tiesa viņam piesprieda mūža ieslodzījumu. Drīz pēc tam viņš cietumā nomira. Savu vainu viņš neatzina, sprieduma pasludināšanas brīdī smaidīja.

Mišutins atšķirībā no Novika bija iebraucējs, strādāja Uļjanovskas apgabalā par izmeklētāju, tad par prokuroru. Interesanti, ka 1937.gadā viņu par dzimtenes nodevību no Komunistiskās partijas izslēdza un no amata atbrīvoja, bet nedaudz vēlāk tomēr atjaunoja gan partijā, gan darbā. Latvijas Valsts arhīva vecākais referents Ritvars Jansons lēš — iespējams, tieši šī pieredze viņam lika īpaši izkalpoties un “būt ļoti pareizam” Latvijā. Pēc Latvijas prokurora perioda līdz 1950.gadam viņa karjera strauji kāpa augšup, vienu brīdi viņš pat bija PSRS prokurora vietnieks. Mira 1988.gadā. Netiesāts.

Īsts vīrišķīguma paraugs

Pirms Novika un Mišutina liktenīgajiem parakstiem simtiem cilvēku strādāja, lai tos būtu kur likt — izveidoja sarakstus. Lēmumus par konkrētu ģimeņu deportāciju pieņēma VDM apriņķu daļu darbinieki, bet akceptēja ministrijas centrālais aparāts. Savukārt ar nacionālo partizānu un viņu ģimenes locekļu lietām strādāja ministrijas 2.N daļa, radīta cīņai pret bruņoto pretestību. Tā kā izsūtāmo lietas ir saglabājušās, tad pēc tām var konstatēt, kuri apriņķu čekisti pieņēma lēmumus par izsūtīšanu. Zināmi ir arī centrālā aparāta darboņi. Kaut vai tāpēc, ka pēc padarītā saņēma Sarkanā karoga ordeni par deportāciju sekmīgu izpildi.

Lielākais vairākums drošības darbinieku bija iebraucēji no Krievijas vai arī Krievijas latvieši. Tas tāpēc, ka drošības un iekšlietu tautas komisariāti bija saformēti un apriņķos arī amati sadalīti vēl pirms Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā. Tikko armija ienāca Latvijā, tai sekoja jau saformētās čekas rindas.

“Pēckara komunistiskajā ideoloģijā čekista tēls bija pozitīvs — īsts vīrišķīguma paraugs,” saka R.Jansons. Viņaprāt, tieši šis moments plus rakstītas un nerakstītas privilēģijas vilināja tos, kuri uzskatīja Latviju “par norakstītu”. Protams, uz karjeru varēja cerēt censoņi ar “tīru” biogrāfiju un “tīriem” radiniekiem.
(cont’d)

(cont’d.)
Tīrie?

Vēl divas 25.marta deportāciju atslēgas figūras no “augšām” bija LPSR iekšlietu ministrs Augusts Eglītis un jau pieminētās 2.N daļas priekšnieks Ivans Zujāns. Viņš bija viens no tiem, kurš par labu darbu deportāciju laikā apbalvots ar Sarkanā karoga ordeni. “Domājams, ka tas nospēlēja savu lomu, lai no 1953.gada 29.maija viņš ieņemtu iekšlietu ministra krēslu,” saka Jansons. Zujāns nomira 1975.gadā.

Savukārt iekšlietu ministrs Eglītis bija valmierietis un nelegālā boļševiku šūniņā sāka darboties apmēram 20 gadu vecumā, bet no 1921.gada bija jau aktīvs čekas darbinieks dažādās PSRS vietās. 1938.gadā Latvijā Eglīti arestēja, bet nozieguma sastāva trūkuma dēļ ātri vien palaida brīvībā. Turklāt jau 1940.gadā viņš varēja atsākt savu ierasto darbošanos ar jaunu sparu. Interesanti, ka 1950.gadā viņu no ministra amata atcēla par laulības pārkāpšanas skandāliem, kā formālo iemeslu minot nemierus bērnu kolonijā.

Saistībā ar 1949.gada deportāciju Noviks ir vienīgais, kurš nonāca cietumā ar spriedumu — mūža ieslodzījums. 2006.gada sākumā tika izbeigts process pret bijušo VDM vecāko operatīvo pilnvaroto Ilju Mašonkinu, viņu atzina par nepieskaitāmu. Ar piecu gadu brīvības atņemšanu 2003.gadā tika sodīts deportējamo sarakstu izveidotājs Nikolajs Larionovs, bet spriedums tika pārsūdzēts, līdz 2005.gadā čekists nomira. Sākotnējā sprieduma pārsūdzēšanas laikā mira arī VDM darbinieks Nikolajs Tess.

Šā gada martā Augstākās tiesas (AT) Krimināllietu tiesu palātā šodien atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru nozieguma sastāva trūkuma dēļ pilnībā attaisnots par genocīdu apsūdzētais bijušais čekas pulkvedis, 1927.gadā dzimušais Jānis Kiršteins. Viņš tika turēts aizdomās par genocīdu pret Latvijas iedzīvotājiem. Kiršteins savu vainu neatzina. “Ja es būtu vainīgs, tad tiesa mani nebūtu attaisnojusi,” jau iepriekš sacīja vīrietis.

http://www.delfi.lv
LETA
25. marts 2008

Par pret Latvijas tautu vērsto komunistisko genocīdu jāstāsta gan mūsu bērniem un sabiedrībai, gan valsts nelabvēļiem, šodien norādīja Valsts prezidents Valdis Zatlers, piedaloties grāmatas “Sibīrijas bērni” prezentācijā Okupācijas muzejā.

Grāmatas veidotāja Dzintra Geka pastāstīja, ka grāmata tapusi septiņus gadus. “Pirmajā gadā vien tika nointervēti 180 cilvēki, kas tieši vai netieši piedzīvoja komunistisko genocīdu,” norādīja autore.
Zatlers uzsvēra, ka 1949.gada 25.marts latviešu tautai nav priecīgs datums. Laikā, kad Eiropā karš bija beidzies un iedzīvotāji varēja sākt sakopt savas lauku sētas, Latvija joprojām bija okupēta. 1949.gada 25.martā pret mūsu tautu tika vērsta milzīga genocīda akcija, norādīja prezidents.

Kā akcentēja Zatlers, šī grāmata ir īpaša, jo tā veidota no daudziem cilvēku stāstiem un viņu liktenis atklāj genocīda šausmas 1949.gadā.
/..../
Fonda “Sibīrijas bērni” direktors un grāmatas viena stāsta autors Gunārs Toms klātesošos informēja, ka fonds tika izveidots 2000.gadā. “Mēs nekad nedrīkstam aizmirst savu pagātni. Mums jābūt modriem un vienotiem, jo tikai vienotībā ir spēks,” sacīja Toms. Viņš norādīja, ka šī grāmata kalpos par jaunatnes patriotiskā gara stiprināšanas simbolu.

1949.gada 25.martā 33 ešelonos no Latvijas uz Sibīriju aizveda 41 862 cilvēkus. Vispirms tumsā klauvēja pie iedzīvotāju durvīm, lika savākt mantas, iesēdināja kravas automašīnās un karavīru pavadībā aizveda līdz dzelzceļa stacijām, ievietoja lopu vagonos un aizveda uz Sibīriju - Krasnojarskas novada Novosibirskas, Tomskas, Omskas, Irkutskas un Amūras apgabaliem - uz mūžīgiem laikiem bez tiesībām atgriezties.

Šo PSRS Valsts drošības ministrijas pilnīgi slepeno Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanas operāciju sauca “Krasta bangas”, un tā notika pēc VK(b)P CK un PSRS Ministru padomes 1949.gada 20.janvāra slepena lēmuma “Par kulaku, viņu ģimeņu, bandītu un nacionālistu, kas atrodas nelegālā stāvoklī, bruņotās sadursmēs kritušo un notiesāto bandītu ģimeņu izvešanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas”.
/..../

VHS film is available for purchase at the War Museum, Riga. 

http://uk.youtube.com/watch?v=5R6L_SbOjVw

Film Studio:
DEVINI
24 Ludzas iela
Riga
PO Box 69
LV-10003
Latvia

Ambersun –

Thank you for the timely reminder.  As I understand, the 1949 deportations were conclusion of 1941 elimination of Latvian leadership and persons capable of leadership, and in addition the removal of Latvian farm population to prevent support for the 19th and other national partisan army units.

It also created the misguided gift of Latvian territory, colonized by russians, to Putin by Vaira Vīķe-Freiberga’s in her failed bid for United Nations post.

Mr. L. L.

Liels paldies Dzintarsaulīte ,sāka izgaist no atmiņas.
Feliks

Paldies, Mr. L.L., I agree with you that Abrene should not have been given away for “ezel” ears. 

It appears that there was virtually no coverage of the March, 1949, deportations in the Russian-language press in Latvia.

Ambersun can read the “Russian-language press in Latvia,” but couldn’t understand амберсан?

Aleksejs - 25 March 2008 09:40 PM

Ambersun can read the “Russian-language press in Latvia,” but couldn’t understand амберсан?

эмберсан, if to be correct.

Thanks, Ambersun, for the info and remembering.

Regards,

Juris

Latvijas Avize: 26 March 2008

«Par maz uzmanības patriotisma audzināšanai»
Aptuveni 200 cilvēki vakar svinīgā ceremonijā nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot deportāciju upurus.
Jau pusstundu pirms svinīgās ceremonijas pie Laimas pulksteņa pulcējās represētie un viņu atbalstītāji. Lielākoties tie bija vecāka gadagājuma ļaudis, kas paši piedzīvojuši izsūtījuma gadus, bet viņu vidū bija manāmi arī jaunieši, kas klausījās stāstus par Sibīrijā piedzīvoto.
“1949. gada 25. martā man bija tikai 15 gadi. Bija silta un saulaina diena, un mēs ar māsu nācām mājās no skolas.
Bet tur jau gaidīja smagā mašīna, kurā tika samestas mūsu ģimenes mantas un iesēdināti arī mēs paši,” pirms gājiena savās atmiņās dalījās Gaidas kundze no Kuldīgas rajona. Viņas ģimene pat neesot bijusi tik turīga, lai tiktu pieskaitīta “kulakiem”.
Ciema priekšsēdētājam vienkārš i esot kremtis, ka Gaidas kundzes tēvs atteicies stāties kolhozā. Ar to pieticis, lai visa ģimene nokļūtu trimdā Omskas apgabala Čerlakas rajonā, pašā nomaļākajā pierobežas kolhozā. Tētis tur arī pēc dažiem mēnešiem nomiris. ”(bold mine.) Joprojām atceros to pirmo iespaidu, kad iebraucām bēgļu ģerevņā – nevarēja redzēt nevienu māju, bet tikai tādus sniega uzkalnus, no kuriem kūpēja dūmu strūkliņas – visi dzīvoja zemnīcās un vienīgā māja ciemā bija kolhoza kantoris,” stāstīja Gaidas kundze. Vietējie iedzīvotāji izrādījušies atsaucīgi un iespēju robežās palīdzējuši latviešiem. Atspaids bijis arī vecākā māsa, kurai izdevās paglābties no izsūtījuma un ar paciņām atbalstīt deportētos radus un pēc atgriešanās 1956. gadā palīdzēt tiem no jauna iejusties dzimtenē.
Jānim Kalniņam izsūtīšanas dienā bija vēl tikai 14 gadu. Viņu ar brāli vilcienā iesēdināja uzreiz no skolas sola un ģimene no Madonas rajona Liezēres pagasta nonāca Amūras apgabalā. “Sākumā bija grūti, bet tad mēs sākām strādāt m ežniecībā. Tur ne tikai labāk maksāja, bet arī ar produktiem apgādāja.
Turklāt vietējie cilvēki, kas jau agrāk bija izsūtīti, mūs ļoti atbalstīja,” atceras sirmais vīrs. Precīzi astoņus gadus pēc izsūtījuma – 1957. gada 25. martā – Kalniņu ģimene atgriezās dzimtenē, izkāpjot no vilciena tajā pašā Cesvaines stacijā, no kuras 1949. gadā sākās viņu ceļš uz Sibīriju.
Svinīgās ziedu nolikšanas ceremonijas laikā paši represētie turējās aizmugurē, gājiena priekšā ļaujot soļot Valsts prezidentam Valdim Zatleram, premjeram Ivaram Godmanim, atsevišķiem ministriem un Saeimas deputātiem. Kopā gājienā piedalījās aptuveni 200 cilvēku, apmēram tikpat vēroja pasākumu no malas. “Ne viss, kas pēc neatkarības atjaunošanas noticis Latvijā, ir represētajiem pieņemams, bet šodien negribas par to runāt,” savā uzrunā teica Rīgas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais. Tomēr viņš nenoturējās un aizrādīja, ka “nav citas tādas valsts vai valdības, kas tik maz uzmanības veltītu patriotisma audzināšanai”.
Valsts pirmās personas pie pieminekļa uzrunas neteica.

Question from the comments:

Man...jau kops atmodas ir kads jautajums, uz kuru tomer gribetu sanemt atbildi.  Kas 14. junija un 25. martu noteica par valsts seru dienam? - politrepresetie?  Protams, ne!  Tads bija vesture saknots likumdeveja lemums.  Ir tacu ta, vai ne?  Tad sakiet, ludzu, kapec abu so dienu centralas norises organize LPRA un RPRB?  Ja ta turpinasies ari nakotne, tad laikam ritot, abas sajas dienas bus vien oficialas seru lentes pie valsts karoga, nevis vestures nezudamiba tautas apzina, jo gajiena un ziedu noliksana organizatori jau bus aizgajusi pa skuju taku.  Ja tada ir valsts politika, - viss skaidrs.  Ja ne, tad jau, par 14. juniju domajot, MK kancelejai (ar Saeimas svetibu) jauznemas centrala atceres pasakuma organizesana, atceres dienam, par kuram butu dots signals ari pasaulei.  Iebildumus gaidot, - cinitis.

To read an informative and “lively” exchange between Aleksejs and Peteris C. on this deportations topic, please see the March 16 thread, pages 6 and 7: Aleksejs - #s 89, 90, 92, 94, 97; Peteris - #s 91, 93, 96.

Aleksejs, you wrote: 

Aleksejs - 25 March 2008 09:40 PM
Ambersun can read the “Russian-language press in Latvia,” but couldn’t understand амберсан?

From Peteris (who wrote - and I read):

As you pointed out to me this morning, Latvia’s Russian language papers don’t even mention what happened today in 1949. Why do you think that is?

Aleksejs, “Why do you think that is?”

Visu labu,

ambersun (амберсан)

Feliks un Juris, paldies, ir smagi atcereties.

Clarification for previous post:

From Peteris (who wrote - and I read):
“As you pointed out to me this morning, Latvia’s Russian language papers don’t even mention what happened today in 1949. Why do you think that is?”

Peteris writing to Aleksejs (in the March 16 thread):
“As you [Aleksejs] pointed out to me [Peteris] this morning, Latvia’s Russian language papers don’t even mention what happened today [March 25] in 1949.  Why do you think that is?”

I answered Peteris’ query in the appropriate thread. Do you have anything of your own to contribute to the thread, go right ahead. I don’t think Peteris needs any help from you, ambersun, no?

AugustaDels - 26 March 2008 08:51 AM

Aleksejs - 25 March 2008 09:40 PM

Ambersun can read the “Russian-language press in Latvia,” but couldn’t understand амберсан?

эмберсан, if to be correct.

Juris

Juri, that would depend on your accent… ;) In English, it is Латвиа or Лэтвиа?