From Latvijas Avize, March 15, 2008:

«Govoriķe po russki!»* ēnā
“Likās, sen uz neatgriešanos tie laiki, kad arī Jēkabpilī latviešiem uz kādu lūgumu veikalā vai kur citur krievi nereti atjautāja ar gari vilktu “čtoo?” vai arī pēc paraduma vienā mierā īsi atteica “govoriķe po russki"," piezvanot “Latvijas Avīzes” Jēkabpils birojam, savu stāstījumu sāk viens no autovadītāju medicīniskās komisijas ārstiem.
Sašutušais zvanītājs turpina: “Taču šodien “govoriķ po russki” man nevis mierīgi ieteica, bet gan visbezkaunīgākajā veidā izaicinoši pieprasīja. To atļāvās kāds gados jauns krievu tautības cilvēks autovadītāju medicīniskajā komisijā. Un tas nav vienīgais izlēciens Jēkabpilī vairāk nekā sešpadsmit gadu pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.”
Nekaunībai jādod pretspars
Pēc statistikas datiem, šobrīd Jēkabpilī dzīvo vairāk nekā 44 tautību cilvēki. Tiesa, manis aptaujātie iedzīvotāji gan domā, ka nav vairāk par 10, 12, augstākais, 15 tautībām. Vietējā vara un paši iedzīvotāji uzskata, ka pilsētā dzīve norit mierīgi – darbojas dažādu tautu biedrības, cittautieši izmanto tiesības naturalizēties, nav ne skaļu politisku skandālu, ne konfliktsituāciju starp dažādu tautību cilvēkiem. Tomēr visi kā viens atzīst, ka ik pa laikam nākas dzirdēt par kādu darvas karoti.
“Kas ir galvenais, ja kāds kļūst izaicinoši bezkaunīgs?” jautā ārsts, kam autovadītāju medicīniskajā komisijā paģērēts runāt krieviski. Un pats atbild: “Jādod pretspars! Man, mediķim, nav laika skraidīt pa iestādēm sūdzēties. Man jāreaģē uzreiz. Un es to darīju. Tāpat kā Rīgā, kad vēlā vakarā pustukšā tramvajā kāds sadzēries latvietis bļaustījās: “Krievu cūkas!"”
Kāds no Viesītes ielas 49. nama iedzīvotāju sapulces dalībniekiem, kas nespēja samierināties, ka daudzdzīvokļu mājas apsaimniekošanā padomju laika garā iedzīvotājiem apkures un citas sadzīves līmeņa problēmas skaidro kr ievu valodā un pat uz latviski uzdotiem jautājumiem atbild krieviski, cēla trauksmi. Nācās iejaukties pat Valsts valodas centra inspektorei Marijai Stalidzānei.
“Mani pārsteidz, ka Jēkabpils namu pārvaldē, ko vada pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks integrācijas jautājumos Vladimirs Ždanoks, ne visi darbinieki izprot Valsts valodas likuma prasības,” stāsta inspektore. “Tā pārvaldes iecirkņa meistare Sarmīte Jaudzema likuma pārkāpumā iestādes vainu nemaz nesaskatīja, atrunājoties, ka, lūk, namu pārvalde mājas iedzīvotāju sanāksmi nav organizējusi. Taču minētais nams ir pašvaldības īpašums, ko apsaimnieko namu pārvalde. Iedzīvotāju sapulce ir publisks pasākums, kurā jānodrošina vai nu tulkošana, vai arī tāda speciālista piedalīšanās, kurš spēj atbildēt valsts valodā. Jēkabpilī sen bija laiks panākt, lai tie namu vecākie, kuri nav apguvuši valsts valodu nepieciešamajā līmenī, to izdarītu.”
Viesītes ielas 49. mājas vecākā Irina Cjuperjaka ar mani pa telefonu runāja krieviski un apsolīja tikties, taču vēlāk no tā atteicās. Viņas dēls, kas nevēlējās nosaukt savu vārdu, labā latviešu valodā paziņoja, ka mamma nekādus komentārus nesniegs un ka būtu labāk, ja avīze rakstītu par pilsētas bedrainajām ielām un otra Daugavas tilta nepieciešamību.
Nepilsoņu sanāksmē – tikai viens deputāts
Re, kā sanāk – domes priekšsēdētāja vietnieks integrācijas jautājumos V. Ždanoks, kuram kritiskus vārdus velta valodas inspektore, žēlojas, ka pērn uz tikšanos ar Jēkabpils nepilsoņiem – pirmo un vienīgo visu pēdējo gadu laikā! – viņam nācies doties vienam pašam. Neviens cits pilsētas domes deputāts neesot ieradies.
Kad deputātu kungiem jautāju, kāpēc tā, viņi rausta plecus. Viktors Savins, kas ir domes priekšsēdētāja vietnieks, pat teic, ka par tādu nepilsoņu sanāksmi neatceroties. Vai nu tikšanās par maz reklamēta, vai arī vietējās varas vīri nevēlas tikties ar nepilsoņiem – par to nu būtu jātiek skaidrībā pašiem deputātiem. Lai neatkārtotos t ā kā pašreiz, kad uz jautājumu, vai integrācija pilsētā uzlabojas, buksē vai iet uz slikto pusi, V. Ždanokam nākas atbildēt ar “nezinu”.
“Kā mēs varam zināt, ja mums ar nepilsoņiem nav kontaktu?” viņš jautā. Un tūliņ piebilst: “Nepilsoņi klusē. Ko viņi domā, kas viņiem prātā, nezinām. Bet klusēšana ir visļaunākais.”
Pilsētas “integrācijas ministrs”, pēc tautības polis, kas aktīvi darbojas Jēkabpils poļu biedrībā un atbalsta Jēkabpils poļu pamatskolu, ir sašutis, ka domes kultūras, izglītības un sporta komiteja, ko vada Jēkabpils otrās vidusskolas – vienīgās pilsētas krievu skolas – direktors Aleksandrs Deinis, noraidījusi priekšlikumu domei organizēt ziedu nolikšanu visiem kritušajiem neatkarīgi no tā, kurā pusē karojis, 8. maijā, Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā. “Acīmredzot mēs tam vēl neesam gatavi. Mums jāmācās no vāciešiem. Jēkabpils sadraudzības pilsētā Mellē vīri, kas pie Aiviekstes karojuši pret krieviem, sēž pie viena galda ar b ijušajiem komunistiem un spriež par karu.”
Turpretī V. Savins slavē otrās vidusskolas direktoru A. Deini, pēc tautības poli. Tas, ka pilsētā ir tik mierīgi, lielā mērā esot tieši krievu skolas direktora nopelns. Viņš nejaucoties politikā un ieturot stingru līniju, lai cittautiešu bērni labi apgūtu latviešu valodu, cienītu valsti, kurā dzīvo, interesētos par latviešu kultūru.

(cont’d below)

(cont’d)

Jauna nelaime – rasola valoda
Tas, ka Naturalizācijas pārvaldes Jēkabpils filiālē ik pa laikam ienākot kāds nepilsonis un krievu valodā izbļaustoties par Pilsonības likumā noteiktajām zināšanu pārbaudes prasībām, kuras, kā zināms, tagad gan ir ļoti vieglas, neesot lielākā bēda. Gadoties, ka krievu cilvēki, atgriezušies no ārzemēm, vēlas iegūt Latvijas pilsonību, naturalizācijas iestādē cenšas runāt latviski, bet iznākot kaut kāda rasola valoda – latviešu vārdi tiek jaukti kopā ar krievu vārdiem, pa vidu vēl kaut kas angļu mēlē.
“Latviešiem, protams, aizskaroši – gadiem dzīvo Latvijā, bet valsts valodu neapgūst, aizbrauc uz ārzemēm – jau otrā dienā sāk lauzīties angļu valodā,” atgādina filiāles vadītāja Dace Circene. “Angļu valodu var iemācīties, latviešu – ne. Turklāt zīmīgi, ka ar latviešu valodu problēmas ir tieši krieviem, baltkrieviem un ukraiņiem. Citas tautības, kurām, liktos, patiešām grūti iemācīties mūsu valodu, latviski runā, ka prieks klausīties. Pat kāds korejietis mūs sajūsmināja tā, ka vēl tagad atceramies.”
Pārdomas raisa arī fakts, ka liela daļa nepilsoņu izlēmusi iegūt pilsonību ne tik daudz tāpēc, ka dzīvo Latvijā un jāciena šī valsts, valoda un kultūra, bet vairāk gan tīri praktisku iemeslu dēļ, piemēram, vēloties iegūt labāku darbu vai braukt uz rietumvalstīm. Tikko bijis kaut cik droši zināms, ka Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā nav vairs aiz kalniem, pretendentu pulks uz pilsonību krasi pieaudzis, bet vēlāk tikpat strauji sarucis. Tā 2004. gadā filiāle saņēmusi 242 iesniegumus, 2005. gadā – 221, 2006. gadā – 113, 2007. ga dā – vairs tikai 54. Šā gada divos mēnešos – septiņus.
Tikai septiņi pilsonības gribētāji gandrīz 4500 nepilsoņu vidū! Nelīdz ne plašā informācijas pieejamība, ne atvieglotās prasības, ne tas, ka pilsonības dokumentu jaunajiem pilsoņiem parasti pasniedz pašvaldības telpās ļoti svinīgos apstākļos.
Velti uztraucas par asimilāciju
Vairāki aptaujātie cittautieši uzsver, ka Jēkabpilī pilnīgi nevietā dažu politiķu biedējošās balsis, ka, lūk, asimilācija likvidējot tautu nacionālās īpatnības un uzspiežot valdošās nācijas valodu un kultūru. Jo pilsētā esot daudz tādu jauktu ģimeņu, kur valdot abpusēja cieņa.
Apmeklēju vienu no tādām ģimenēm, lai pārliecinātos, vai patiešām tā ir. Ģimenes vecmāmiņa Ņina Līce pēc tautības ir krieviete, precējusies ar latvieti un nu jau jūtas vairāk kā latviete, pat latviešu dzeju lasa oriģinālā. Bet lasa arī dzimtajā valodā, bauda krievu kultūras bagātības. Viņas meitai Dacei vienādi tuva ir gan latviešu, gan krievu kultūra. Prec ējusies ar krievu Eduardu Poļakovu, kurš dzimis Rīgā, mācījies krievu vidusskolā, kur latviešu valodas mācīšanai pievērsta ļoti maza uzmanība. Jēkabpilī pāris gadu laikā labi iemācījies latviešu valodu, sieva palīdzējusi apgūt Latvijas vēsturi, valsts himnu un Satversmi. Tagad kā pilsonis jūtoties divreiz bagātāks. Un šādā gaisotnē tiek audzināti arī abi bērni Edgars un Kristīne.
Dace: “Ar Ediku iepazinos darbā, mūsu pirmā saruna notika krievu valodā, tāpēc tagad savā starpā biežāk sarunājamies krieviski, bet ar bērniem – gan vienā, gan otrā valodā. Mēs esam vienojušies, ka necentīsimies viens otram ko uzspiest un ka dzīvosim, ja tā var sacīt, divās kultūrās.”
Eduards: “Reizēm, kad latviski saku “lūdzu”, man krieviski aizrāda – “nado govoriķ požaluista”. Bet es vairāk uztraucos, kad latvieši lamājas krievu vārdiem.”
* “Runājiet krieviski!” (no krievu val.)
***
Jēkabpils pilsētas iedzīvotāju skaits uz 10.03.2008. (pēc statistikas datiem)
TAUTĪB A SIEVIETES VĪRIEŠI KOPĀ
Pilsones Nepilsones Kopā Pilsoņi Nepilsoņi Kopā
Latvieši 8402 13 8415 6787 21 6808 15 223
Krievi 2716 1553 4269 2189 1179 3368 7637
Baltkrievi 142 377 519 107 278 385 904
Poļi 247 209 456 199 165 364 820
Ukraiņi 60 204 264 53 172 225 489
Čigāni 102 8 110 133 9 142 252
Lietuvieši 104 37 141 72 37 109 250
Ebreji 28 2 30 28 1 29 59
Vācieši 11 10 21 22 10 32 53
Tatāri 4 24 28 4 21 25 53
Moldāvi 5 2 7 2 8 10 17
Igauņi 5 2 7 4 2 6 13
Armēņi 3 3 6 3 2 5 11
Čuvaši 1 3 4 0 5 5 9
Uzbeki 3 0 3 4 0 4 7
Somi 0 3 3 0 3 3 6
Mordovieši 0 6 6 0 0 0 6
Marieši 0 4 4 0 2 2 6
Bulgāri 2 1 3 1 1 2 5
Karēļi 0 3 3 1 1 2 5
Kopā** 11 862 2476 14 336 9634 1943 11 577 25 913
** Šajā skaitā arī udmurti, korejieši, gaugazieši, azerbaidžāni – pa 4, baškīri, franči, kazahi, komieši – pa 3, gruzīni, irāņi, kirgīzi, osetīni, turki – pa 2, kā arī pa 1 – austrietis, grieķ iete, hakasietis, holandietis, indietis, kurds, lezgīniete, libānietis, rumānis, singalis, zviedrs. Vairākiem desmitiem cilvēku tautība nav zināma.