LOL thread, originally posted by Elizabeta:

Andrieva Ezergaiļa „Latviešu leģions — starp neziņu un aizmirstību” (iespiests „Dienā” 2004. gada 26. jūnijā)

To read the entire Diena article, search LOL, key words “Latvian Legion Ezergailis.”

Sveicieni tiem, kam lemts nebij’ mirt!

Zem mūsu kājām lielceļš balts,
Uz Latviju tas ved.
Uz Latviju, kur naidnieks baigs
Pār laukiem nāvi sēj.

Mēs soļojam droši un lepni,
Un šautenes plecos ir mums,
Un senajo varoņu vārdi
Nāk līdzi kā mantojums mums.

Mēs nāksim drīz, Latvija, gaidi,
Un nesīsim brīvību Tev,
Kas mums dārga.

Un mēs ejam un ejam,
Un traucam, un steidzam,
Par vēlu mēs nedrīkstam būt.

Mums viena doma sirdī kvēl -
Par tēvu zemi stāt
Un nežēlīgam naidniekam
Likt visu atmaksāt.

Mēs šautenēm liksim tad liesmot
Un granātu metējiem kaukt,
Bet pašiem mums nāvei būs spītēt,
Ložu svilpieniem atbalsis saukt.

Mēs ticam trīs Latvijas zvaigznēm,
Lai ugunīs spožas kļūst tās
Mūžu mūžos.

Un mēs ejam un ejam,
Uz priekšu tik traucam,
Par vēlu mēs nedrīkstam būt.

...
(uzklausiet
šeit )

Žetons Latvijas Daugavas Vanagiem, Klubam 415 un partijai “Visu Latvijai!” Mūsu latviešu leģionāri nav aizmirsti, bet gan ar cieņu pieminēti pie Brīvības pieminekļa Rīgā, brīvās Latvijas galvaspilsētā.

Patiesā cieņā,

/R

From Latvijas Avize (March 4, 2008), interview with Davis Stalts, Livu-Latvietis: “Latvietis varetu but unikals”
(full text also in LOL thread (#64 & #65) - Understanding “multiculturalism” in Latvia

/. .../
– Cik cilvēki Latvijā prot līvu valodu?
– Šis skaitlis palielinās ar katru gadu, jo aizvien vairāk jauniešu apzinājušies sevī līvu asinis un sākuši mācīties šo valodu. Šobrīd ir 30 – 50 cilvēki, kas zina šo valodu. Perfekti zina varbūt kādi 15 – 20, kas var brīvi sarunāties. Dzimtā valoda tā ir kādiem pieciem cilvēkiem. Es varu sarunāties, bet līdz labam līmenim m an vēl daudz jāpraktizējas.
– Kāda ir tava attieksme pret leģionāriem un 16. martu? (my bold)
– Vienmēr esmu leģionārus cienījis, esmu piedalījies viņu gājienos, esmu centies katru gadu braukt uz Lesteni. Uzskatu, ka katram sevi cienošam latvietim nebūtu jākaunas godināt leģionārus kā Latvijas brīvības cīnītājus, jo viņu primārais uzdevums bija cīņa pret komunismu, nekas cits. Man nepatīk, ka pēdējos gados šajos gājienos ir sākuši piedalīties daudzi provokatīvi spēki, piemēram, tādi jaunieši, kuriem gājiena mērķis ir pilnīgi svešs. Viņus interesē vienīgi konfliktsituācija un agresijas radīšana. Vai arī viņi cenšas izrādīt savu nacionālsociālistisko vai fašistisko pārliecību, kas grauj mūsu iespēju svinēt šos svētkus brīvi.
– Kā atšķirt jauniešus, kas godina leģionārus, no tiem, kas pārstāv kroplās nacionālsociālisma idejas?
– Ja mums Latvijā būtu normālas drošības iestādes, tās ļoti viegli spētu viņus atšķirt. Diemžēl viņu līdzšinējās veiktās darbības īsti līdz g alam nav saprotamas. Žogs ap Brīvības pieminekli bija fakts, kura dēļ es kļuvu pavisam zvēriski nikns, jo es redzēju leģionāru, kurš bija viens pats atbraucis, gāja salīcis pie pieminekļa un vēlējās vienkārši nolikt puķīti. Viņš žogu no tālienes nemaz nebija pamanījis un bija ļoti pārsteigts, kad pret to atdūrās. Skats bija graujošs.
Domāju, ka jauniešiem vajadzētu pacensties aizbraukt tieši uz Lesteni, jo tur mēs redzam, kam patiešām rūp leģionāru gods. Jautājums, vai jaunieši, kas nekad nav bijuši Lestenē, tiešām iet gājienos, no sirds atbalstot leģionārus. Un cik no viņiem ir kaut vai vienkārši aprunājušies ar leģionāriem?
/. .../

http://www.am.gov.lv/en/latvia/history/legion
Ministry of Foreign Affairs of the Republic of Latvia

The Volunteer SS Legion in Latvia

Dr.habil.hist. Inesis Feldmanis
Deputy Dean of the Faculty of History and Philosophy University of Latvia
Head of the Department of Modern and Contemporary History of Western Europe
Director of the Master’s and Doctor’s study programme in history
the Member of the Commission of Historians of Latvia

Dr.hist. Kārlis Kangeris
Institute for Baltic Studies, Stockholm University
the Member of the Commission of Historians of Latvia

/. .../
In Latvia (and Estonia), the Legion was basically established because of direct mobilisation… .

We know that very few Latvians volunteered for the Latvian Legion, although we cannot state a specific number.  The Nazis used the word “volunteer” very extensively so as to hide what they were actually doing.  The fact is that the establishment of the Latvian Legion was a process during which the Germans frequently ignored international law and the Hague rules of land-based military activities.  It was also important for the Nazis to engage in propaganda, which suggested that in Latvia and the other countries of Eastern Europe, non-German military units were emerging “lawfully”, and in a fully voluntary process.  This allowed Hitler’s men to uphold the myth that the Waffen-SS was a truly pan-European army, one in which half a million non-Germans were fighting to protect western culture against the attack of “Asian Bolshevism”.

The nucleus of the Latvian Legion was made up of the 15th and 19th Division of the Waffen-SS.  In order to find men for these divisions, the Germans ran five different mobilisation campaigns in Latvia between March 1943 and September 1944.  The first, which lasted from March until August in 1943, provided 17,971 men for the Legion.  The second (October and November 1943) and the third (December 1943 and January 1944) produced another 12,000 soldiers or so. ...
/. .../

Robert, Klubs 415 nevis piemin latviesu legionarus “ar cienu,” bet gan lieto vinu doto pasu merkiem, pasi nemuzam nedarot ko lidzigu.

Tie, kuri piemin latviesu legionarus, skiet, dara to bez platisanas.  Kur rodas klusie ziedi kapos?

Sveiciens musu legionariem vinu diena!  Vieglas smiltis aizgajusiem.

Ar cienu,

Irena

Lūk, Anit, kur stāv patriotiskā Latvijas jaunatne.  Goda sardzē.  Kāpec viņu vietā nestāv, teiksim, kaŗaskolu kadeti?  Kur ir Latvijas Republikas Bruņoto spēku pārstavji?  Sakiet lūdzu, kas cits tur pieteicās stāvet plecu pie pleca ar mūsu tautas varoņiem—kas cits tur būtu nostājies goda sardzē, kam vietu Klubs 415 noņēma?

/R

Peteris,

Marchers honor German combat unit from World War II

The Associated Press
Sunday, March 16, 2008
RIGA, Latvia: Thousands of people marched through this capital Sunday under heavy police protection to honor countrymen who fought in a German combat unit during World War II.

Protesters jeered as the procession of about 3,000 people - a few surviving members of the Waffen SS unit, known as the Latvian Legion, among them - arrived at the Freedom Monument in central Riga.

Participants in the march sang patriotic songs and waved Latvian flags before laying roses at the base of the monument as protesters chanted “Disgrace!” and “Hitler is dead!” in Russian and blew whistles to drown out the singing.

Thousands of police officers deployed to prevent unrest kept the two sides apart. No violence was reported.

Soviet forces occupied the Baltic states of Latvia, Lithuania and Estonia in June 1940, but were driven out by the Germans a year later. The Red Army retook the Baltics in 1944 and incorporated them into the Soviet Union. About 250,000 Latvians ended up fighting alongside either the Germans or Soviet forces in World War II. About 150,000 Latvians died in the fighting.

Veterans who fought on the side of Nazi Germany say they were simply fighting for their freedom against the Soviet menace. But many ethnic Russians, who make up approximately one-third of the country’s 2.3 million people, claim that the Soviet army liberated the Baltic state from fascism.

“We have to honor the dead,” said Janis, 64, who laid a flower at the monument and declined to give his last name. “Unfortunately, there are some people who want to prevent us from doing that.”

Protesters said they were angry the march was being held in the city center. “Let them go to the forest and lay flowers at the graves - not here,” said Alexander, 67, an ethnic Russian who also declined to give his last name.

Nearly 80,000 Jews in Latvia - 90 percent of the prewar Jewish population - were killed during the Nazi occupation. Thousands of Russian prisoners of war also died in Nazi prisoner of war camps.

Most Latvian Jews were killed in 1941 and 1942, two years before the formation of Latvia’s Waffen SS - which some Latvians claim shows the unit could not have played a role in the Holocaust. But an unknown number of Latvian Waffen SS soldiers may have been involved in the murder of Jews as auxiliary police, years before they entered the front-line unit.

Anita, from Janis, in the International Herald Tribune (above):

“We have to honor the dead,” said Janis, 64, who laid a flower at the monument and declined to give his last name. “Unfortunately, there are some people who want to prevent us from doing that.”

Why address that to me, Ambersun? I think it’s a well-written, balanced piece (I read it in the IHT when I woke up), the best such wire summary I’ve read, and shall compliment Gary shortly.

A few alternate views on 16 March:

Ja kāds grib godināt tos, kas ir cīnījušies par Latvijas brīvību, ir paredzēta īpaša valstiska diena — 11.novembris, kurā Latvijas karavīri tiek pieminēti jau kopš Latvijas Republikas dibināšanas, uzskata Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Viņa norāda, ka “mums nav vajadzīgi dažādi citi datumi”. Intervijā LTV svētdien viņa aicināja valsts iedzīvotājus saprast, ka 16.marts ir datums, kas tiek izmantots, lai Latvijai celtu neslavu un lai mūs visai pasaulei prezentētu kā fašistus un nacistus: “Mums nav tas vajadzīgs.”

(From a collection of articles about the events two years ago)

Uzrakstot iepriekšējo teikumu, jāķeras pie vissmagākās Latvijas vēstures punkta interpretācijas. Es atzīstu 16. martu kā leģionāru un viņu tuvinieku kopā sanākšanas dienu, kad tiek pieminēti kritušie un apcerēts latviešu tautas sarežģītais liktenis. Taču pilnībā nepieņemu šo dienu kā tādu, kad ar augstu paceltu galvu jādemonstrē lepnums par latviešu karavīru augsto patriotismu. Manā uztverē 16. marts, tajā interpretācijā, kādā to pasniedz dažādas ar leģionāriem tieši nesaistītas organizācijas, ir latviešu tautas mazvērtības kompleksa demonstrācijas diena. Paskaidrošu, kāpēc.

Latviešiem nav jāskaidro, kāpēc mūsu brāļu tautai lietuviešiem nacionāli valstiskā apziņa ir attīstītāka nekā mums. Jo viņiem ir leģendāra vēsture ar senām valstiskām tradīcijām. Protams, var strīdēties par kādreizējās Lietuvas valsts polonizāciju (poliskošanu) un par to, kāda valoda bija noteicošā Lietuvas lielkņazistē 15. gadsimta sākumā, kad tā sasniedza savas ietekmes virsotnes. Taču tas lietas būtību nemaina. Lietuviešiem ir spēcīga nacionāli valstiskā apziņa, kas pat krievu okupācijas laikā viņiem ļāva saglabāt samērā monolītu nacionālu republiku.

Jautājums visiem 16. marta plašas atzīmēšanas piekritējiem un Bangerska pārapbedīšanas dalībniekiem: kāpēc SS leģions netika nodibināts Lietuvā? Kāpēc divpadsmit Lietuvas armijas augstāko virsnieku tika ieslodzīti Štuthofas koncentrācijas nometnē? Atbildu. Ne jau aiz simpātijām pret Sarkano armiju. Kad PSRS Rietumu frontes pavēlnieku ģenerāli, triju Ļeņina ordeņu kavalieri Dmitriju Pavlovu Staļins pielika pie sienas par frontes sabrukumu pirmajās kara dienās, Pavlovs, cita starpā, attaisnojās ar naidpilnu attieksmi no iedzīvotāju puses Lietuvā un mobilizēto lietuviešu neuzticību Sarkanajai armijai. Citēju nesen kā atslepenotos Pavlova nopratināšanas protokolus. “Lietuviešu nacionālās divīzijas karavīri jau pirmajās kara stundās apkāva (zarezaļi) savus komandierus (No Krievijas atsūtītos. — Aut.) un izklīda.” Viņu tas neglāba, un 1941. gada jūlija beigās viņš tika nošauts.

Taču, kad 1943. gadā Vērmahts centās izveidot lietuviešu leģionu, starp padomju okupācijas laikā dzīvi palikušajiem lietuviešu virsniekiem neatradās neviens pietiekami autoritatīvs cilvēks, kas aicinātu lietuviešus stāties jaunveidojamā leģiona rindās. Par šo nepaklausību divpadsmit lietuviešu virsniekus nosūtīja uz Štuthofu, taču lietuviešu mobilizācija vācu armijā nenotika.

Latvijā nacionāli valstiskā apziņa bija mazāk attīstīta, un pat leģendārie latviešu strēlnieki slavu bija izcīnījuši gan cariskās Krievijas armijā, gan boļševistiskā režīma pusē. Tieši izmantojot vēsturiski radušos apziņu, ka par latviešu likteni lemj citi, vāciešiem izdevās atrast tos, kas bija gatavi organizēt latviešu leģionu. Šo cilvēku godināšana šodien ir apvainojums tiem, kuri lēja savas asinis, lai latviešu lielgabalgaļas gādātāji varētu vāciskā gaisotnē, skatoties pa logu uz Brīvības pieminekli, iemalkot konjaku Otto Švarca restorānā un nedomāt par zivju asaku zupu Štuthofas koncentrācijas nometnē.

Pastāv mīts par Kurzemes cietoksni, kura pastāvēšanu it kā nodrošināja latviešu leģions un kas ļāva tūkstošiem latviešu emigrējot izbēgt no boļševisma briesmām. Kurzemes katlā atradās 30 vācu armijas divīzijas, no kurām tikai viena (19. Waffen SS divīzija) bija latviešu. Vien Hitlera ietiepības dēļ, pretēji vācu ģenerālštāba un personiski tā vadītāja Alfrēda Jodla ieteikumam, vācu armija netika evakuēta no ielenktās Kurzemes. Arī Staļins uzskatīja, ka 30 vācu divīziju atrašanās ārpus tiešās karadarbības zonas Sarkanajai armijai ir izdevīga, tāpēc uzbrukumi Kurzemes cietoksnim nebija salīdzināmi ar, teiksim, uzbrukumu Kēnigsbergai, kur, pēc pieticīgām aplēsēm, krita vismaz pusmiljons sarkanarmiešu.

Nerunāsim par to, kā 16. marta glorifikācija izskatās pasaulē. Domāsim paši par sevi. Atzīstot šo dienu par svinamu (?), mēs noniecinām paši sevi. Mēs atzīstam, ka esam spējīgi ko sasniegt vienīgi blakus spēcīgākam.

Bens Latkovskis: “Vai vēsture jāpadara dižāka”

Kā bijušais karavīrs nekad neesmu piedalījies gājienos 16.martā. Tie patīk labējiem un kreisajiem radikāļiem. Šajā marta dienā parasti braucu uz Lestenes vai Mores Brāļu kapiem, aizeju ar ziediem pie saviem kritušajiem cīņu biedriem, dodos uz baznīcu.

Rolands Kovtuņenko, atvaļināts virsleitnants, bijušais 19. latviešu grenadieru divīzijas 44.pulka 1.rotas komandieris, viens no Mores kaujas varoņiem, represētais

Latvijas Avize, March 17, 2008

Naidam neizdodas aptumšot piemiņu
16. marts pulcē pēdējos gados lielāko cilvēku skaitu
Vakar latviešu leģionāru piemiņas pasākums Rīgā pulcēja lielāko cilvēku skaitu pēdējos gados – leģionārus, viņu radiniekus un domubiedrus, nacionāli noskaņotus cilvēkus, vienkārši interesentus, ārzemju tūristus, simtiem policistu, pat speciālo uzdevumu vienības vīrus. Policisti ap Brīvības pieminekli, Okupācijas muzeju un Vecrīgā bija jau no agra rīta, taču iedzīvotāju pārvietošanos netraucēja. Jau pirms dievkalpojuma pulksten 10 Doma baznīcā ap Brīvības pieminekli gar ielas malu, netraucējot iešanu pa trotuāru, bija salikts dzelzs žogs un stāvēja policistu ķēde. Tāpat policisti un viņu automašīnas atradās uz krustojumiem visās ielās, kas veda uz Doma baznīcu, atsevišķām aizdomīgām personām lika uzrādīt dokumentus, pa ielām pārvietojās varas struktūru pārstāvji civilā un ar rācijām, bet Doma laukumā dežurēja aptuveni 30 speciālo uzdevumu policisti. Taču Doma baznīcā varēja iekļūt brīvi un netraucēti. Baznīca bija gandrīz pilna.
Pēc nepilnu stundu garā dievkalpojuma leģionāri kopā ar domubiedriem pulcējās gājienam uz Brīvības pieminekli. Jau tradicionāli pie Doma baznīcas durvīm viņus gaidīja nacionālpatriotisko organizāciju puišu veidota karogu aleja, bet meitenes dāvāja baltas rozes. Doma laukums un visas ielas līdz Brīvības piemineklim bija slēgtas – līdz Kaļķu ielai policisti veidoja noslēgtu ķēdi, tālāk līdz Brīvības piemineklim speciālo uzdevumu policisti veidoja vēl otru ķēdi, vēl daļa policistu brīvi pastaigājās skatītāju vidū. Apmēram 1500 cilvēku (pēc policijas ziņām) lielais ļaužu gājiens sākās rimti, ar bungu ritmu un pašiem gājējiem dziedot nacionālas dziesmas. Policisti arī kādam ielu muzikantam, pavecam vīram neliedza ar savu repertuāru piemēroties kopīgai noskaņai. Gājiena priekšgalā gāja organizācijas “Daugavas vanagi Latvijā” pārstāvji (viņiem vienīgajiem bija ļauts organizēt gājienu) kopā ar partijas “Visu Latvijai!” un Nacionālā spēka savienības cilvēkiem. No varas pārstāvjiem gājienā bija manāmi Saeimas deputāts tēvzemietis Pēteris Tabūns un zaļais zemnieks Leopolds Ozoliņš.
Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks, lai gan intervijā Latvijas Radio 11. martā teica, ka 16. martā noliks ziedus pie Brīvības pieminekļa, tomēr gājienā negāja. Viņš nolēma braukt uz Brāļu kapiem Lestenē. J. Birks sarunā ar mani vēlreiz apliecināja, ka viņa ģimenei 16. marts ir nozīmīgs, jo arī viņa tēvs bijis leģionārs.
Gājienu Brīvības pieminekļa laukumā pie Kolonādes tualetes sagaidīja bariņš krievu valodā runājošu cilvēku, kas svilpa svilpītes, sauca “Gitļer kaput!” ("Hitleram beigas!") un turēja plakātu “Jumtu virs galva! vai 1905–1917–1940...” Pēc policijas ziņām, esot bijis aptuveni 200 gājiena pretinieku, kuri uzvedās mierīgi, ja neskaita svilpošanu, kas pret gājiena dalībni eku dziedātām dziesmām, piemēram, “Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos...”, skanēja kā tāda sīku zvirbuļu pavasara čivināšana. Protestētāji izskatījās diezgan bailīgi un uz asiem konfliktiem neizgāja, jo turpat Basteja bulvārī ar atvērtām durvīm stāvēja busiņi režģotiem logiem, gatavi promvešanai, tāpat, saprotams, ar speciālo uzdevumu policistiem pilnā munīcijā un melnās maskās diez vai kāda diskusija sanāktu. Nebija manāms neviens fašistiskās vai padomju varas simbols, ja neskaita kādu jaunu vīrieti, kuram galvā bija padomju karavīra laiviņa ar sarkano zvaigzni priekšpusē. Grupiņa sirmo vīru bija uzvilkuši zemessargu formas, un jau tradicionāli viņus pastiprināti fotografēja, filmēja Latvijas krievu un Krievijas mediju pārstāvji, tūristi, domādami, ka tas ir kaut kas fašistisks. Starp gājiena pretiniekiem bija antifašistiskās komitejas, denacionalizēto namu īrnieku tiesību aizsardzības organizācijas cilvēki, ļaudis, pēc kuru sarunām krievu valodā varēja sprie st, ka viņiem riebjas Latvija un latvieši. Bija arī daži Igaunijas tā saucamās “naktssardzes” puiši, kuri draudēja ar Pleskavas divīziju, kas Latvijas kosmonautiem (acīmredzot domāti mūsu speciālo uzdevumu policisti baltajās aizsargķiverēs) ātri vien norautu galvas. Pēc policijas ziņām, vienīgie aizturētie gājiena laikā bijuši trīs dzērāji, kuri savu attieksmi pret notikumiem nevarēja vai negribēja formulēt.

Peteris, from the Vietnam Veterans Memorial website:

“Deliberately setting aside the controversies of the war, the Vietnam Veterans Memorial honors the men and women who served when their Nation called upon them. The designer, Maya Lin, felt that “the politics had eclipsed the veterans, their service and their lives.” She kept the design elegantly simple to “allow everyone to respond and remember.”

It’s not about the controversies among the living, who can speculate with ease about the might-of, should-of with the Latvian Legion.  It’s simply having the deceny as a Latvian Nation to “honor the men and women who served when their Nation called upon them.”

Americans fought in Vietnam in American uniforms. Their nation, as in their elected government, called upon them—not occupation authorities from Nazi Germany or the Soviet Union.

Vysu lobu,
/P

Peteris, what part of OCCUPATION don’t you get? 
You’re so friggin brave - but just for even one nanosecond pretend you were back in Latvia in those days.  What brave choice would you have made?  What exactly are you talking about?  What resistance would you have organized?  Refused conscription?  Hid in the forest?  Sewn maisi for Germans in Germany?  Refused to sew maisi for Germans in Germany?  Sewn real Latvian uniforms for Latvians in Germany?  Sewn them in Latvia in your attic?  Carved wooden guns in your basement?  Written rousing exhortations to resist - and then do what?  Assasinated Stalin?  Assasinated Hitler?  Threatened to never talk to the Janks again if they didn’t do something to help? Threatened to never talk to the Brits if they didn’t do something to help?  Told the Germans to go home?  Told the Russians to go home?  Prayed to God?  Am I forgetting something? Packed your bags for Siberia?

From Russia Today:

March 16 had been an official Waffen SS national remembrance day in Latvia till 2000
March 16, 2008, 17:10
Nazi units glorified in Latvian capital
About 3,000 people have marched through Latvia’s capital Riga to commemorate the Latvian Waffen SS units that fought on the Nazi side during World War Two. Several hundred, mostly Russian speaking, anti-fascists gathered to protest against the rally.

A 2000 strong police force was there to prevent clashes.

During World War Latvians formed two SS divisions and on March 16, 1944, both of them fought against the Soviet army for the first time.

It was proclaimed an official national remembrance day in 1998 - a move strongly condemned by Russia and other countries as a glorification of Nazism.

In 2000, it was abolished as an official commemoration day but it is still marked unofficially.

I don’t see what the above has to do with it, Ambersun. I honor the sacrifices of the Legionnaires, just as those whose relatives died on the other side should honor theirs. The Vietnam War memorial is not a heroic memorial (which is why complaints from those who wanted a more “traditional” memorial insisted upon one being built). There’s a cemetery for Legionnaires at Lestene—go there, send them a donation, etc.

I have nothing against the Legionnaires laying flowers at the Freedom Monument. But the fact is that they fought for the Third Reich, though they emphasize the complexity of why or claim not to have done so. You cannot on the one hand claim that most were conscripted, and on the other hand glorify them. Glorification and honoring are different. I don’t like the glorification of the Red Army that some engage in on “Victory Day,” either.

I agree with Latkovskis and VVF above. You might also consider Kārlis Streips’ view:

Pirmkārt, V-dienas lasītāji manus uzskatus par 16. martu kā tādu droši vien zina.  Tie, kuri minētajā datumā ņemas ap Brīvības pieminekli, lai aizstāvētu “latviešu tautu”, patiesībā tautai dara daudz vairāk pāri, nekā tai palīdz, jo viņi katru gadu kārtējo reizi visai pasaulei atgādina, ka 2. pasaules kara laikā Latvija cīnījās Hitlera pusē.  Valsts prezidentam ir taisnība, ka datumu var izmantot, lai pasaulei skaidrotos, bet fakts ir tāds, ka kara vēsture jau sen ir uzrakstīta, un nekādas debates par “pareizajām” un “nepareizajām” SS vienībām neviens vairs nevēlas dzirdēt.  Latvijā kritušo karavīru piemiņas diena ir 11. novembris.  16. martu ir nolaupījuši ekstrēmisti un sava labuma meklētāji, atsevišķos gadījumos droši vien aiz patiesas, lai arī kļūdainas sirsnības, bet pietiekami daudzos gadījumos (Kotovs ar savu “īrnieku aizstāvības” brigādi) ar apkaunojošu cinismu.  Saku vēlreiz—nekādi latviešu tautas draugi šie ļaudis nav un nebūs.

“Par gājieniem 16. martā”

I disagree with him “ka 2. pasaules kara laikā Latvija cīnījās Hitlera pusē”—Latvia did not fight… not on either side, and not for itself. Latvians fought on both sides. It was a tragedy, and this is not a day of celebration.

Memorial Day in Latvia is Bear Slayer’s Day, 11 November.

I am all for investigating and explaining the history. I don’t think marking it the way it is done at the Freedom Monument facilitates that.

Veiko Spolītis offers his take, “March 16 - deadline for Latvian fringe party show off?”, here.

Vysu lobu,
/P