Vai ministrs domā?
Aivars Ozoliņš
Svētdiena, 9. marts (2008) 22:25

Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš lepodamies paziņo, ka runājot to, ko domājot. “Varbūt daļai sabiedrības nemaz nevajag ministru, kurš saka to, ko domā?” ministrs vaicāja laikrakstā Diena ceturtdien. Paldies Segliņam, ka palīdz mums redzēt valdošās koalīcijas politiķu domāšanas veidu. Taču jācer, ka arī viņš saprot - domāt ir svarīgāk nekā sacīt. No politiķa, kas turklāt ieņem tik ietekmīgu amatu, varam gaidīt un prasīt, lai domā, ko runā.

Tiesībsarga biroja atzinums par Segliņa sarunāto ir skarbs - ministra izteikumi atstājuši iespaidu uz cilvēktiesībām veidā, kas Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumos atzīts par tiesību pārkāpumu.

Vērtēdams pērnruden notikušo Tautas sapulci Domā laukumā, Segliņš izpauda valdošās koalīcijas sajūtu, ka tā esot bijusi “ārpus Saeimas” opozīcijas rīkota politiska akcija un tātad, kā jānoprot, ne īsti likumīga. Jo “politika” iznāk esam kaut kas tāds, ko drīkst piekopt vēlēšanās Saeimā ievēlētas partijas, kurām vienīgajām uz to būtu tiesības. Turklāt ministrs netieši ļāvis saprast, ka viņa rīcībā esošie iekšlietu resursi ir izmantoti sapulces rīkotāju izsekošanai: “Es nezinu, vai varu to stāstīt, bet ir papētīts, kas to finansē, no kurienes nāk nauda, kā pēc tam finanšu dokumenti tika dzēsti, lai neredzētu, kas īsti finansē.”

“Šādam iekšlietu ministra izteikumam var būt stindzinošs efekts uz cilvēktiesībām (chilling effect), kas Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē tiek atzīts par tiesību pārkāpumu,” norāda Tiesībsargs. Ja daļa sabiedrības pēc šādiem izteikumiem baidās piedalīties līdzīgu publisku pasākumu rīkošanā, jo nevēlas izraisīt drošības iestāžu politiski motivētas pārbaudes pret sevi, “var uzskatīt, ka šāds efekts ir panākts”. Romāna Apsīša vadītais Tiesībsarga birojs iesācis pārbaudes lietu par šo jautājumu, proti, centīsies noskaidrot, vai Iekšlietu ministrija ir izmantojusi tai plaši pieejamās iespējas “papētīt” Tautas sapulces organizētājus.

Tiesībsargs pateicis pat vairāk, nekā savā vēstulē bija prasījuši sapulces dalībnieki: “Demokrātijā pastāv dažādas sabiedrības līdzdalības formas, kas neaprobežojas tikai ar vēlēšanu tiesībām. Vārda brīvība un tiesības biedroties un pulcēties ir tikpat svarīgas un izmantojamas, lai izteiktu savu attieksmi un ietekmētu valstiskus procesus arī vēlēšanu starplaikā.”

Gluži vai neērti lasīt demokrātiskā valstī šķietami tik pašsaprotamo, ka, “lai izteiktu viedokli par kādu politisku spēku, personai nav jābūt politiskas partijas vai apvienības biedram”. Diemžēl valdošās koalīcijas vadošie politiķi ne reizi vien ir vairāk vai mazāk skaidri izteikušies, ka valsts iedzīvotājiem un arī preses izdevumiem būtu jāreģistrējas kā politiskām partijām, lai paustu viedokli par politiskiem procesiem. Pašreizējais premjerministrs Ivars Godmanis, nemaz neminēsim viņa apvienības biedru Aināru Šleseru, ir mēģinājis attīstīt ideju, ka prese esot “ceturtā vara”, kurai tad arī pieklātos kā tādai formāli reģistrēties, ja tā vēlas iespaidot to, ko šie kungi dēvē par “politiku”. No valdošās koalīcijas partijām palaikam nāk impulsi, ka preses vai jebkura pilsoņa paustu kritisku viedokli par varas turētājiem vajadzētu kaut kā ierēķināt politisko oponentu “antireklāmā”. Segliņš Dienā turpina uzstāt, ka Doma laukumā “sevi spilgti manifestēja Jaunais laiks un personas, kas sevi jau tagad pozicionējušas kā jaunu politisko spēku līderi”. Bet viņš pats kritizēts esot tāpēc, ka “nāk no Dienai nemīlamas Tautas partijas”.

Politiska partija kā mīlestības objekts lai paliek psihoanalītiķu un TP reklāmas speciālistu ziņā. Tas, kas ministram, tāpat kā citiem valdošās koalīcijas politiķiem, sāp, ir viņu sajūta, ka valsts vara ir vēlēšanās iegūts īpašums, ko nākamajās vēlēšanās varēs atkal nopirkt par naudu, bet līdz tam neviens nedrīkst apšaubīt. Ne tikai dažādi nevalstiski subjekti, bet, piemēram, arī KNAB, par kura pēdējā laika veikumu Segliņam ir tādi kreņķi, ka stājies skaidrot sabiedrībai, ka slepkavības un zādzības esot tādi paši noziegumi kā kukuļņemšana. Tipiska TP ministra psiholoģiskajā komplektā dabiski iederas arī nepatika pret “stučīšanu” jeb prokuratūras ierosinātajiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā, kas ļautu prokuroram atbrīvot no kriminālatbildības nozieguma līdzdalībnieku, kurš palīdzējis atklāt nozieguma organizētājus. Nepatika pret pilsoniskas sabiedrības izpausmēm ir daļa no šādas savējo “džentlmeniskās” mentalitātes.

Tiesībsarga atzinumam ir tikai ieteikuma, nevis saistošs spēks. Tomēr gribētos cerēt, ka atgādinājums, ka “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”, kur ikvienam ir tiesības uz pulcēšanās brīvību, kas nozīmē arī tiesības brīvi saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās, liks ministram Segliņam un citiem pie varas esošajiem padomāt, pirms runāt kā valsts varas feodāliem īpašniekiem.

http://www.vdiena.lv/lat/politics/printed/aivars_ozolinjsh_vai_ministrs_domaa?print=true