Thanks to all involved. Interesting stuff. Now that I have had some more time to read and think about this…

I personally don’t care about whether Latvia retains or ever gets back Abrene. Seems as few people outside of the gaismas pils in the sky inhabitants do. Which side of the physical border of Latvia Abrene falls shouldn’t really be the issue. The only issue that should matter is the continuation of Latvia’s Republic back to the original declaration of independence. What I still do not understand is why the rush to sign the treaty at this point? Is there some deadline that needs to be met? EU pressure? Also, if Abrene is the only bone of contention and that is what keeps sticking in Russia’s craw, why not formally cede Abrene to Russia, in whatever form they’d see fit, in return for Russia recognizing the 1920 treaty. Isn’t that what this is all about in a nutshell? Treaties can be and do get amended all of the time.
A referendum on Latvia’s borders is a stupid idea. As far as I know no nation decides these type of things by popular vote. Even most constitutional issues are usually resolved either through the courts or the legislature. Putting these type of issues to a popular vote is nothing more than a populist stalling technique and absolute abbrogation of political duty and responsability.
One thing in Ojars position still bugs me. I have no problem with political pragmatism, but successful nations are built on systems of law. Law is the backbone of civilized societies. Its far too easy to dimiss criticism as legal nitpicking. Like it or not law often is all about nitpickin. That’s why they get writen. If we could avoid nitpicking without them we wouldn’t need them. Often a biding legal decision can hang on a very nuanced point. In the past few years, at least from my perspective, Latvia has treated law as if it was nothing more than a series of really, really good ideas that one may or may not follow depending on convenience. Laws should never be about convenience. The pride parade as a case in point. Its a slippery slope and the cynic in me can’t shake the feeling that here we go again.

Andrejs

P.S.

Juri,

Vai tu nevaretu parstat nirgaties un uzrakstit kautko kas butu verts lasit? Ja, ja, es zinu, tris ebreji uz menesi, u.t.t

Scourge uzrunāja mani personīgi, sacīdams tā:

>Vai tu nevaretu parstat nirgaties un
>uzrakstit kautko kas butu verts lasit?

Ja tavuprāt manas vēstulītes nav vērts lasīt, nelasi. Lasi Pelīte Pīkstīte.  Bet attiecībā uz Tevi personīgi, es uzskatu, ka kaŗa laikā nekarot ir gļēvi un atturēties no kaŗošanas “pieklājības dēļ” ir prasta gļēvulība.

>Ja, ja, es zinu, tris ebreji uz menesi,
>u.t.t

Zini Tu gan. Tāpat kā Tu zini, ka vienīgais veids kā  nodrošināt Tavai mīļajai Izraēlai Dieva doto saules mūžu ir bezkompromisa kaŗš pret tās tuvējām ārzemēm visas pasaules mērogā.

Yours Truly, Tarmo the Nordic {sic} a.k.a. Gelge W. Twigg {sic} a.k.a. El Subcommandante {sic} a.k.a. You Heathen Rabbi {sic}, let’s all chill with due respect to all our participants {sic}

 

Andrejs wrote:

What I still do not understand is why the rush to sign the treaty at this point?

Nobody has answered that to my satisfaction, and I’ve been asking everyone I can find. There are rumors—truck drivers, the dairy industry, etc., are behind this.

Reuters, on an unrelated (smirk) issue, offers this quote from up north:

“Estonian-Russian relations are a bit like a forest,” said Estonian Foreign Ministry official Simmu Tiik. “In the top of the trees there are high winds, but at ground level the ants are busy doing many practical positive things.” He noted that even with no formal border treaty between the countries, state limits were clearly marked and functioned effectively.

Well, yes—and there has been little comment on what the differences might be. As far as I know, there are none—if Estonia feels that a caveat is necessary, it probably is (the Estonians being rather more pragmatic than we are, but having the backbone we lack?).

Šlesers is now advocating extending the franchise—non-citizens should be given the vote in local elections, because local governments deal primarily with economic matters (!) and non-citizens pay taxes. What’s next?

As far as I can tell, the rush is rooted in the strength of the coalition—it’s a buyers’ market, maybe?

I’m afraid I agree with old Leontīns Vizulis and even DOA. Your idea, Andrej—that Russia would agree to recognize the 1920 treaty in exchange for formal cession—is just plain insane, sorry; Russia will not do that, and Russia has made that plain as day. Every such attempt dies in embryo.

So what’s the rush? If it’s the economic glory that will follow our signature and dubious ratification, I’m afraid I have my doubts about that—even if we export every ounce of milk and squeeze a lot more out of the teats of Latvijas brūnās, Russia will find another issue. Always has, always will.

I don’t think the article Ojārs posted is “outstanding” in the least—I don’t see how Latvia is schizophrenic in this way, sorry.

What is schizophrenic is jumping up and down for years about how the occupation is to be interpreted, only to drop the issue in the murkiest way possible because the government is less responsive to the tauta than it ever has been and somebody (whether milkmen or truckers) sees a ruble.

This government makes a laughingstock of democracy on a daily basis. I care somewhat less when it’s about policy—Latvia has been wandering around in the fog for a decade and a half, its only beacons EU and NATO entry. Pretty much every day, we were promised that reaching those beacons would lift the curse—oh, liberalize naturalization, grant citizenship to colonists’ children, dilute the language law, etc., but once we are in the EU and NATO we will be secure. What a pathetic fairy tale.

Those who think signing this treaty will make Russia be nice to us are on crack, in my opinion. Unless they wanna go the whole hog—and why not, since Russia-oriented business, whether it’s milk or gas, is quite obviously behind this.

Abrene is a real place, even without DOA’s anthropomorphization, and DOA is quite right—in essence; if you can sign it away so easily, just wait until you get signed away.

Vysu lobu,
/P

Hi Andrejs.

I’m not quite sure where I stand on this border issue, though I seem to be leaning more toward ‘not’ signing the treaty.  Or if it is signed, I am hoping that there will be enough competent people who understand the system-laws, so that the legal continuity of the Latvian Republic is maintained and intact.

You make alot of good points, as usual, and I want you to know that I value your opinion.  Now, having said that, I just cannot buy, ‘grok’, formally ceding Abrene back to Russia.  It is true that I do have “emotional” ties; it is the part of Latvia that my mother called home.  In fact, she nor I have any illusions about ever getting it back.  At her age, she really doesn’t care much anymore since it’s in the past and everything she knew, loved is gone forever.  Realistcally, neither she, nor I will probably ever go back there again.  And I understand why most Latvians don’t even want it back.  They have enough problems with the economy, with their current Russian population.  As one person mentioned—we might not like each other (Latvians-Russians) but at least we understand one another.  And—I agree, getting Abrene back is not the issue here.

So now that I’ve given you, myself, a whole bunch of reasons that don’t support my premise—why should it matter anyway, it DOES!  Ceding Abrene to Russia formally would be like someone sticking a knife in your back once and then you giving them that knife and saying ‘here, do it again and give it a good twist this time.  You win!!

Irena

Juri,

Kars ir kars un nezini vai tu pamaniji bet man biezi patik karot. Man nav problema ar tavu karosano. Man patik ar tevi karot. Man vienkarsi ir apnicis karot ar tavu papugaili. Vins karo tikpat labi ka Jevgenija Vecmamina vai Aluminija Kungs. Atlauj tacu tam papugailim drusku atpusties. Vina vardu krajums un domas ir loti ierobezotas. Gandriz tikpat plash ka mana Lavju valodas rakstisanas speja. Tavs vardu krajums un domas nav.

P. writes:

>Nobody has answered that to my
>satisfaction, and I’ve been asking
>everyone I can find. There are rumors—
>truck drivers, the dairy industry, etc.,
>are behind this.

And that scares me the most. Even more than our neighbor to the East.

>Šlesers is now advocating extending the
>franchise—non-citizens should be
>given the vote in local elections,
>because local governments deal primarily
>with economic matters (!) and
>non-citizens pay taxes. What’s next?

Well, I did always say that our window to restrict the franchise was rather limited and the term is starting to run out. I would have hoped that by now we would have been on the road to a more stable nation. A stable nation could absorb those type of reforms. The way this whole thing is unfolding leads me to believe that we aren’t even remotely close to stability. I am sure Ojars will disagree. Extending that franchise at this point would be suicidal.

>As far as I can tell, the rush is rooted
>in the strength of the coalition—it’s
>a buyers’ market, maybe?

But buying and rushing to what? No matter what we do Russia will neither sell their product (in a fair price) nor buy ours (at any price). We can sign anything we want. Give citizenship to every Nastya we can find. Even proclaim Putin an Honorary President and it still wont change anything. I can pragmatically accept that, but I still don’t get who wants this and what exactly is it that product is. Not only can’t I follow the money, but I see neither buyer nor seller anywhere in a vicinity of anything that even resembles a store with shelves.

>I’m afraid I agree with old Leontīns
>Vizulis and even DOA. Your idea, Andrej
>—that Russia would agree to recognize
>the 1920 treaty in exchange for formal
>cession—is just plain insane, sorry;
>Russia will not do that, and Russia has
>made that plain as day. Every such
>attempt dies in embryo.

Insane it might be, but that’s not really my idea. Let me expand on it while I have the time. We can agree that Russia will not do anything that will benefit Latvia’s interests and harm its own. Whether its out of spite or malice or genetic predesposition. Whether its political reality or pragmatic diplomacy doesn’t really matter to me. The target audience here is not Russia. Its the globe. No matter what we do on that stage the Russians in the balcony will boo and hiss and probably pelt us with rotten tomatoes or whatever else is handy. Our best chance is that we can play to the rest of the audience. In the cheap seats and not so cheap seats. If we can convince them to buy the premise (and I know that Ojars will say that this already has been accomplished—I disagree) of a continued existence back to the original declaration of independence we stand the best chance that some of them might actually from time to time consider shushing the Russians. Maybe even applaud from time to drown out the boos. Perhaps even stopping them from throwing produce at us occassionally. If, however, at the opening of the curtain we’ve already conceded to Russia the right to hiss and boo our odds are not that good.

>What is schizophrenic is jumping up and
>down for years about how the occupation
>is to be interpreted, only to drop the
>issue in the murkiest way possible
>because the government is less
>responsive to the tauta than it
>ever has been and somebody (whether
>milkmen or truckers) sees a ruble.

Couldn’t agree more. And you know I am not one of those who ever expected mea culpas from Russia. It will never happen. Its just that’s its our only card to play. The moment we throw it away we really have no other cards. Not yet anyway.

>Those who think signing this treaty will
>make Russia be nice to us are on crack,
>in my opinion. Unless they wanna go the
>whole hog—and why not, since
>Russia-oriented business, whether it’s
>milk or gas, is quite obviously behind
>this.

Just to reiterate. I do not expect Russia to be nice to us. Not even a crack. I do, however, think that our only protection against their not so niceness is to stubbornly maintain the continuity of the Republic. Not signing this treaty does not change anything as far as it concerns us on the global stage. The globe (or so Ojars tells us) already recognizes our borders.

Andrejs

Irena,

Its not that I want to give Abrene away. I just see no other choice. There are unwinable battles that are worth fighting. This just isn’t one of them.

Andrejs

Scourge rakstīja man tā:

>Kars ir kars un nezini vai tu pamaniji
>bet man biezi patik karot. Man nav
>problema ar tavu karosano. Man patik ar
>tevi karot. Man vienkarsi ir apnicis
>karot ar tavu papugaili.

Arvainojos, Scourge, bet no Tevis es jau sen neesmu neko tādu saņēmis, kas spētu sacensties ar manu papugaili.

Yours Truly, Tarmo the Nordic {sic} a.k.a. Gelge W. Twigg {sic} a.k.a. El Subcommandante {sic} a.k.a. You Heathen Rabbi {sic}, let’s all chill with due respect to all our participants {sic}

Andrejs wrote:

But buying and rushing to what? No matter what we do Russia will neither sell their product (in a fair price) nor buy ours (at any price).

That’s not really true, Andrej. Whilst gas and oil are mostly state-controlled, even those have a lot of room for private enterprise, and though the proportion of trade with Russia has decreased steadily and drastically, much of that trade is in private hands. Even with those winds at the tops of those trees, to filch a metaphor, there are a lot of ants down there and most don’t give, er, džeka mēslus about “national questions” or so-called “lielā politika” unless these affect the bottom line. Latvijas Balzams, one of the largest corporations in Latvia, belongs to Soyuzplodimport. Trucking is important, as we know from the lines at the border. Sprats are important, as we know from the recent ban. Most of our energy will come from Russia even if and when we erect the new Ignalina. Let’s not mention money laundering, a vital part of the economy, or the fact that Jūrmala is a suburb of Moscow.

There are numerous minor treaties that supposedly depend on the Border Treaty. These things are important—however, we should be aware of the fact that the expansion of Russian economic interests here (which is a goal of the Russian government, too, not just business—and a suspicious goal, considering how it’s often phrased at sites like Regnum) comes with strings attached…  or ropes, thick ropes even. The rise in gas prices to market levels is therefore actually healthy despite the pain, for instance—there’s less room for blackmail. The trouble is, though, that big Russian money would imperil this nation even if our politics were squeaky clean and businesses here were transparent as crystal—it’s simply a matter of scale.

Vysu lobu,
/P

Profesors Kirhenšteins explained to Scourge:

< bla bla bla it’s simply a matter of scale.>

Bizneswise, this is a very profound statement. But even if even if our politics were squeaky clean and our bizneses were transparent as crystal, it would still make a difference whether or not we believe that Father Time in a Limited Sense can bring representative democracy to the mutts of Rezekne without the direct intervention of Profesors Kirhenšteins himself, not to mention Scourge and El Koronel Blimp, and especially not O.J.Collins the Tsunami Man. Meanwhile, why not let our Iron Lady make her peace with the murderous regime of our biggest near neighbor nation while continuing at leisure to strike a moral pose in G.W.Bush’s Global War of the Willing in, of all places, Iraq?

Yours Truly, Tarmo the Nordic {sic} a.k.a. Gelge W. Twigg {sic} a.k.a. El Subcommandante {sic} a.k.a. You Heathen Rabbi {sic}, let’s all chill with due respect to all our participants {sic}

>That’s not really true, Andrej. Whilst
>gas and oil are mostly state-controlled,
>even those have a lot of room for
>private enterprise, and though the
>proportion of trade with Russia has
>decreased steadily and drastically, much
>of that trade is in private hands. Even
>with those winds at the tops of those
>trees, to filch a metaphor, there are a
>lot of ants down there and most don’t
>give, er, džeka mēslus about
>“national questions” or
>so-called “lielā
>politika” unless these affect
>the bottom line. Latvijas Balzams, one
>of the largest corporations in Latvia,
>belongs to Soyuzplodimport. Trucking is
>important, as we know from the lines at
>the border. Sprats are important, as we
>know from the recent ban. Most of our
>energy will come from Russia even if and
>when we erect the new Ignalina. Let’s
>not mention money laundering, a vital
>part of the economy, or the fact that
>Jūrmala is a suburb of Moscow.

Not to belabor the point, but I wouldn’t be me if I didn’t. In the early days of independence I thought that perhaps Latvia had a chance to act as a conduit or a middle man with Russia. That boat has sailed. Its not going to happen. Not saying that it wouldn’t be nice or benificial, but to me its kind of Walmart v. your local drugstore. We can’t compete with Russia on the open market and Russia has no reason or incentive to trade with us “fairly”.

Andrejs

Elizabete~
Thank you for clearing up the fine points
of our Satversme.

Here’s another opinion:

 

Šī lapa izdrukāta no DELFI portāla
Adrese http://www.delfi.lv/archive/index.php?id=16733941

Čepāne: jautājums par robežlīgumu jāizlemj tautai

http://www.DELFI.lv
30. janvāris 2007 14:11
 
Bijusī Satversmes tiesas tiesnese, 9.Saeimas deputāte no partijas “Jaunais Laiks” Ilma Čepāne uzskata, ka jebkurš risinājums robežlīguma noslēgšanai ar Krieviju, izņemot tautas nobalsošanu, var tikt apšaubīts un ir spējīgs nākotnē šķelt Latvijas sabiedrību.
Intervijā žurnālam “Jurista Vārds” Čepāne atzinusi, ka risinājumu var meklēt, arī grozot Satversmi, tomēr, viņasprāt, lēmums par robežlīguma noslēgšanu ir jāpieņem atbilstoši Latvijas tautas gribai, un Latvijas tautai ir jāļauj lemt par šo jautājumu. Juridiski šādu risinājumu ir iespējams nodrošināt, pauda Čepāne.

Čepane norāda, ka jautājums par robežlīgumu arī nav jāizšķir Satversmes tiesā – “šo nastu nevar uzkraut septiņiem šīs tiesas tiesnešiem. Šis jautājums ir jāizlemj Latvijas tautai.”

Viņasprāt, arī “vēlams būtu formulēt pozīciju Abrenes jautājumā – vai mēs vēlamies saglabāt pretenzijas uz šo teritoriju, vai arī no tās atsakāmies uz visiem laikiem. Tas sabiedrībai jāpasaka skaidri un gaiši”.

Čepane intervijā norādīja, ka 2005.gadā diskusijās par saeimas pieņemto robežlīgumu skaidrojošo deklarāciju Ministru prezidents Aigars Kalvītis pārliecinoši stāstīja, ka deklarācija ir ir nepieciešama, bet šobrīd stāsta, ka ir nepieciešams likums, kas pilnvarotu Ministru kabinetu parakstīt šo robežlīgumu.

Čepane uzskata, ka Ministru kabinetam vajadzēja rīkoties un parakstīt šo robežlīgumu. Pēc tam, lemjot par robežlīguma ratificēšanu, būtu bijusi iespēja pievienot šo deklarāciju. Bet Latvijas politiķi “vienkārši nobijās”, uzskata deputāte. Pašlaik Saeimā izskatāmajā projektā no starptautisko tiesību un valsts kontinuitātes viedokļa jautājums ir atrisināts “salīdzinoši veiksmīgi”. Tomēr pastāv šaubas, ka šajā gadījumā tiek pārkāpta mūsu valsts konstitūcija, proti, Satversmes 3.pants un arī citas konstitucionālās normas. Pārkāpjot Satversmi, valsts nedrīkst risināt savas ārpolitiskās problēmas, norāda Čepāne.

Čepāne nepiekrīt uzskatam, ka Krievija 1991.gadā atzinusi Latvijas valsts nepārtrauktību. “1991.gadā Krievijas Federācijas prezidenta dekrētā ir runāts par valstiskās neatkarības atzīšanu, nevis par atjaunošanu. Līdz ar to mums jātiek skaidrībā par to, vai Krievija atzīst, ka ar 1990.gada 4.maija deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” un arī 1991.gada 21.augusta konstitucionālo likumu Latvija ir atjaunojusi savu valstiskumu. Es par to šaubos,” intervijā sacīja Čepāne.
http://www.DELFI.lv

More history:

Lai izdrukātu spiediet šeit vai Internet pārlūkprogrammā izvēlieties File > Print

Šis raksts izdrukāts no TVNET portāla
http://www.tvnet.lv/zinas/printArticle.php?id=444347

 
Abrenes un tās nozagšanas vēsture

TVNET lasītājs

26. janvāris (2007)
13:19
 
Piedalīties diskusijā par šo rakstu (52)

Runājot par Latvijas morālajām tiesībām uz tai 1944. gadā atņemtajām zemēm – t.s. Abrenes apriņķi –, daudzi apgalvo, ka 1920. gada Latvijas – Krievijas Miera līgumā šīs zemes tika iekļautas Latvijas teritorijā tikai tāpēc, ka Latvijai bija nepieciešams tolaik svarīgais dzelzceļa mezgls, kas atradās Abrenes pilsētā. Tā gluži nav taisnība.
Tiesa, dzelzceļa mezgls pavisam noteikti bija nozīmīgs faktors Latvijas vēlmē iegūt šo teritoriju, tomēr ļoti svarīgs arguments par labu Abrenes nonākšanai Latvijas teritorijā bija vēsturiskā šīs teritorijas piederība latviešu cilšu apdzīvotajām zemēm.
Abrene ir sena latgaļu apdzīvota teritorija – tā bija latgaļu valsts Adeles sastāvdaļa. Adele savukārt robežojās ar citu latgaļu valsti – Tālavu.1 Krievija Apreni nosaukusi par Pitalovu (kr. – Пыталово), kas visai skaidri norāda uz šī vārda latgalisko izcelsmi – latgaļi Adeles zemi sauca par „Pietālavu”, jo tā bija blakus latviešu valdnieku valstij Tālavai. Krievi sauca Tālavu par „Tolovo”, un „Pitalovo” ir vienīgi vārda „Pietālava” rusificēta forma. Krievi gan šo versiju neatzīst, apgalvojot, ka pilsētai nosaukums dots par godu kādam Pitalovam.1 Nepastāv šaubas, ka 13. gadsimta sākumā, kad Baltijas teritorijā sākās vācu ekspansija, Abrenes teritoriju apdzīvoja latgaļu ciltis. Ap šo laiku sākās arī regulāri senkrievu sirojumi Adeles teritorijā. 1218. gadā tika nodedzināta Abrenes senlatviešu pils un tie sāka nosliekties par labu vāciešu varas atzīšanai, 1224. gadā atdodoties Rīgas arhibīskapa aizbildniecībā.1 Rīgas arhibīskapam gan nebija pietiekama militāra un politiska spēka šīs teritorijas pilnvērtīgai un ilgstošai apsardzībai, turklāt 14. gadsimta sākumā sākās pretrunas starp bīskapu un ordeni, kā rezultātā Abrene kļuva par spēkā pieņemošās Krievzemes kņazistu interešu objektu.1 Vāciešiem gan izdevās noturēt Abreni savā kontrolē līdz pat 1431. gadam, kad krievi triecienā iebruka Kacēnu un Augšpils novados un uzbūvēja tur labi nocietinātu cietoksni, kuru tie nosauca par Višgorodu, krieviskojot Augšpils nosaukumu. 1481. gadā Maskavas, Pleskavas un Novgorodas apvienotie spēki iekaroja Abrenes apriņķa atlikušās daļas un piespieda vietējos iedzīvotājus pāriet no katoļticības pareizticībā. Ar šo brīdi uz ilgiem laikiem tiek novilkta robeža starp Abrenes teritoriju, kura pamazām tiek rusificēta, un pārējo Latviju. 1

Līdz pat 1920. gadam Abrene ietilpa Krievijas impērijas Pleskavas guberņā, kā rezultātā mūsdienās Krievijas presē izskanējuši pārmetumi, ka Ļeņins savulaik Latvijai ir atdevis (pakļaujoties Latvijas un Polijas armijas spiedienam) vēsturiski krievisku apgabalu. Kā jau autors iepriekš noskaidroja, tā nav taisnība. 1918. gadā Latvija veidojās nevis atšķeļoties no pārējās Krievijas noteiktām bijušās Krievijas impērijas guberņām, bet gan latviešu nācijai realizējot savas pašnoteikšanās tiesības.1 Ne velti 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas aktā minēts “Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale)”.2 Lai gan pārsvarā šīs robežas sakrita ar Krievijas impērijas guberņu un apriņķu robežām, tomēr vairākās vietās robeža nesakrita. Tā rezultātā notika robežu koriģēšana ar kaimiņvalstīm, piemēram, no Lietuvas apmaiņā pret pārsvarā lietuviešu apdzīvoto Palangu tika iegūts latviešu apdzīvotais Aknīstes novads.1 Tātad jaunās Latvijas valsts robežas noteica teritorija, kādā dzīvoja latviešu nācija.

1920. gada janvārī Latvijas armija, piepalīdzot arī Polijas armijai, uzsāka spēcīgu ofensīvu Latgalē, lai atbrīvotu to no lieliniekiem. Jau janvāra beigās tā nonāca līdz latviešu tautas etniskajām robežām austrumos un tika noslēgts pamiers. 1920. gada 11. augustā Rīgā starp Latviju un Krievijas Sociālistisko Federatīvo Padomju Republiku (KSFPR) tika noslēgts miera līgums (turpmāk tekstā – Miera līgums). Līguma 2. pantā bija noteikts, ka „Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts – tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.”3 Mūsdienās šim pantam ir milzīga nozīme, uzturot Latvijas viedokli par PSRS 1940. gadā veikto Latvijas okupāciju. Līguma 3. pantā bija sīki noteikta Latvijas – Krievijas robežlīnija, kura pantam pievienotajā kartē tika attēlota arī vizuāli.

Robežas Miera līgums noteica visumā pēc etnogrāfiskā principa. Garākajā posmā Latvijas – KSFPR robeža sakrita ar Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķu austrumu robežu, taču no Vitebskas guberņas Drisas apriņķa Latvijā tika ietilpināta teritorija uz ziemeļiem no Piedrujas Daugavas labajā krastā. Mūsdienās tur ir Krāslavas rajona Piedrujas, Indras un Robežnieku pagasti. Šīs teritorijas piederība Latvijai nekad nav apšaubīta.4 No Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķa Latvijā tika ietilpināta Pitalovas (senās Abrenes) apkaime. Ir pamats domāt, ka liela daļa turienes iedzīvotāju bija pārkrievoti latvieši (latgalieši), kas gadsimtiem ilgi dzīvoja nošķirti no pārējās tautas. 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā viņi atradās Pleskavas, nevis Vitebskas guberņā kā pārējie latgalieši un bija pareizticīgie, nevis katoļi. Par spīti asimilācijas spiedienam vismaz daļa no viņiem vēl 20. gadsimta sākumā mājās runāja īpatnējā latgaliešu valodas izloksnē. Par latvisko cilmi liecina arī sādžu senie nosaukumi – Brenci, Drīzuļi, Druviņi, Krauļi, Liniņi, Pureņi, Sīmaņi, Skordi, Smaiļi, Staši, Stupāni, Suneva, Umernieši, Žogova, Žuguri u.c.4

1925. gada 1. aprīlī no Ludzas apriņķa ziemeļu daļas izveidoja Jaunlatgales apriņķi ar centru Jaunlatgalē (bijušajā Pitalovā), kurai 1933. gadā piešķīra pilsētas tiesības. 1938. gada 1. aprīlī pilsētu un apriņķi pārsauca senlatviešu zemes vārdā par Abreni. Abrenes apriņķī ietilpstošos Kačanovas, Tolkovas un Višgorodas pagastus sadalīja un izveidoja Kacēnu, Upmalas, Linavas, Augšpils, Purvmalas un Gauru pagastus.4 Krievu valodas un tradīciju dominēšanas dēļ, pārkrievošanās process šajā teritorijā turpinājās arī tai esot Latvijas sastāvā. Stāvoklis mainījās tikai pēc Likuma par tautas izglītību pieņemšanu 1934. gadā, kad tika pastiprināta latviešu valodas mācīšana.4

Miera līgumam bija noteicoša loma Latvijas un Krievijas (vēlāk PSRS) savstarpējās attiecībās. Periodā līdz Otrajam pasaules karam PSRS un Latvija noslēdza vairākus līgumus, kuri tieši atsaucās uz Miera līgumu kā savstarpējo attiecību pamatu. To var teikt gan par abiem tirdzniecības līgumiem, kas tika noslēgti 1927. un 1933. gadā, gan arī par 1932. gada Neuzbrukšanas līgumu, kurā cita starpā līgumslēdzējas puses deklarēja, ka tās „cieši apņēmušās savstarpēji un neatlaidīgi ievērot viens otra .. teritoriālo integritāti …”.5

1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa pakta slepenajā protokolā Vācija deva PSRS rīcības brīvību attiecībā uz Baltijas valstīm, kuru tā nekavējoties arī izmantoja – visām Baltijas valstīm tika uzspiesti „Savstarpējās palīdzības pakti” un ierīkotas padomju Sarkanās armijas karabāzes, kuru militārā kontingenta skaitliskais sastāvs pārsniedza pašu Baltijas valstu armiju skaitlisko sastāvu. Uzbrukums Latvijas robežsargiem Masļenkos naktī uz 1940. gada 15. jūniju iezvanīja Latvijas okupāciju. Dienu vēlāk PSRS iesniedza Latvijai ultimātu, pieprasot Latvijas valdības atkāpšanos un papildu padomju karaspēka izvietošanu Latvijā.

Spiediena un militārā iebrukuma draudu apstākļos (Latvijai draudēja fronte arī no Dienvidiem, jo Lietuva tika okupēta jau dienu iepriekš) Latvija pieņēma padomju ultimātu. 1940. gada 14/15. jūlijā īsti staļiniskā manierē notika „Tautas Saeimas vēlēšanas”, pēc kurām 21. jūlijā jaunais „parlaments” vienbalsīgi pasludināja Latviju par padomju republiku un lūdza PSRS to uzņemt savā sastāvā. „Lūgums” tika apmierināts un 1940. gada 5. augustā Latvijas PSR kļuva par PSRS republiku.

Līdz ar pirmajām okupācijas dienām sākās ne vien represijas, bet arī visa latviskā izskaušana, it sevišķi jau Abrenes apriņķī, piemēram, jaunieceltā apriņķa skolu valde 1940. gada augusta nogalē pārvērta par krievu skolām 21 latviešu un jaukto tautību skolu. Pierobeža kļuva par izmēģinājuma poligonu padomju dzīvesveida ieviešanai. Kamēr citur Latvijā par kolhoziem ieminējās reti, Augšpils pagasta Silivanu un Puņinas ciemā tādus organizēja jau 1941. gada jūnija sākumā.4

Pēc vācu okupācijas no 1941. līdz 1944. gadam padomju Sarkanās armijas spēki atkal ienāca Latvijas teritorijā 1944. gada augustā. 22. augustā atjaunotās LPSR Augstākās padomes Prezidijs pieņēma lēmumu, kurā „griezās ar lūgumu” pie PSRS, lai nodotu Abreni un dažus blakusesošos pagastus KPFSR.5 Dienu vēlāk, 23. augustā, tika izdots PSRS AP Prezidija dekrēts “Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā”, kurā noteikts “apstiprināt Latvijas PSR AP Prezidija un KPFSR AP Prezidija iesniegumus un iekļaut Pleskavas apgabala sastāvā Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastus, atdalot tos no Latvijas PSR”. Dekrētā Abrene nav minēta, vien trīs pagasti ar agrākajiem nosaukumiem.4 Rezultātā Latvijai tika atņemta teritorija ar 1293,6 kvadrātkilometru lielu platību, kas sastāda aptuveni 2% no Latvijas 1940. gada teritorijas. Latvijai atrautos Kacēnu un Gauru pagastus ietilpināja KPFSR Pleskavas apgabala Kačanovas rajonā, bet no Gauru, Augšpils, Linavas, Purvmalas pagastiem izveidoja Pitalovas rajonu.

Abrenes pilsētai tika piešķirts tās krieviskais nosaukums – Pitalova. 1946. gada 5. oktobrī LPSR AP prezidijs pieņēma lēmumu “Par robežas noteikšanu starp Latvijas PSR un KPFSR”, kas galīgi fiksēja jauno robežu.4 Jau kara laikā sākās strauja bijušās Abrenes rusifikācija – ja 1938. gadā no Abrenes apriņķa iedzīvotāju skaita 55% bija latviešu, 41,7% krievu un 3,3% citu tautību, tad 1945. gadā no attiecīgā apgabala iedzīvotāju skaita vairs tikai 12,5% bija latviešu un 2% citu tautību iedzīvotāji, toties 85,5% bija krievi.6 1990. gada 4. maija LPSR AP deklarācijā „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” (turpmāk tekstā – Neatkarības deklarācija) tika atjaunota Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu darbība.7 Tas nozīmēja, ka, atbilstoši Satversmes 3. pantam, Latvijas valsts teritoriju sastāda zemes „starptautiskos līgumos noteiktās robežās”. Turklāt deklarācijas 9. punkts noteica, ka Latvijas Republikas attiecības ar PSRS jāveido „saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju”.7 Drīz pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990. gadā Latvijas valdība uzdeva noteikt valsts robežlīniju, nosakot izņēmumu attiecībā uz Abrenes apriņķa robežu. Šajā gadījumā Latvijas robeža bija jānosaka “uz laiku, kamēr jautājums tiks izlemts sarunās ar Krievijas Federāciju”.5 1991. gadā Latvija un Krievija parakstīja līgumu par starpvalstu attiecību pamatiem, kurā Latvijas delegācija mēģināja iekļaut atsauci uz 1920. gada Miera līgumu, bet Krievija tam iebilda. Tomēr līguma preambula atsaucās uz 1990. gada Neatkarības deklarāciju, kas, kā jau iepriekš minēts, noteica, ka Latvija veidos savas attiecības ar Krieviju saskaņā ar 1920. gada Miera līgumu. Galu galā Latvija Starpvalstu attiecību līgumu ratificēja, bet Krievija ne.5

1992. gada 22. janvārī Latvijas AP pieņēma lēmumu “Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu”, kurā 1944. gada 23. augusta PSRS AP Prezidija dekrēts “Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā” atzīts par antikonstitucionālu, bet lēmumi, ar kuriem Latvijai atrauta tās likumīgā teritorija, par spēkā neesošiem kopš pieņemšanas brīža (ex tunc).4 Latvijas lēmums tomēr nepieprasīja strīdīgās teritorijas atgriešanu, bet vienkārši norādīja uz tās pārņemšanas nelikumību.5 Turklāt 1992. gadā Krievija piesavinājās vēl vienu Latvijas teritorijas daļu: Latvijas dzelzceļš ekonomisku apsvērumu dēļ dzelzceļa posmu Balvu rajona teritorijā nodeva Krievijas Oktobra dzelzceļam, un paviršās vietēja rakstura sarunās tika noteikts, ka robeža iet pa vidu dzelzceļa stigai. Tādējādi Krievijas pusē pēkšņi izrādījās Latvijai līdz tam piederējusī Punduru dzelzceļa stacija ar visiem stacijas ēkā dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem.8

90. gadu vidū Latvijai, lai virzītos uz savu stratēģisko mērķu sasniegšanu – dalību Eiropas Savienībā un NATO, bija nepieciešams demonstrēt progresu attiecībās ar Krieviju robežas jautājumā,9 tāpēc 1997. gada 7. augustā Latvijas valdības pārstāvji parafēja un 9. decembrī Ministru Kabinets apstiprināja Latvijas–Krievijas robežlīguma projektu, kurā tika apstiprinātas pašreiz de facto pastāvošās robežas. Taču Krievija bremzēja robežlīguma parakstīšanu, cerot no Latvijas par to izspiest kādus politiskus labumus, turklāt arī Latvijā sabiedrība un daudzi politiķi nebija gatavi akceptēt šādu robežlīgumu, kurā Latvija atteiktos no Abrenes. 2005. gada maijā, kad Latvijā atsākās diskusijas par iespējamo Latvijas–Krievijas robežlīguma parakstīšanu, Latvijas valdība paziņoja, ka pievienos tai savu vienpusējo deklarāciju, kurā bija atsauce uz 1920. gada Miera līgumu, taču ne uz Abrenes teritoriju kā tādu vai Latvijas pretenzijām uz to.10 Rezultātā Krievija atteicās līgumu parakstīt, savukārt Latvijā uzjundījās diskusijas par šī robežlīguma konstitucionalitāti un iespējamiem situācijas atrisinājuma variantiem. Šobrīd valdība izstrādājusi jaunu plānu, kā noslēgt 1997. gadā parafēto Latvijas–Krievijas robežlīgumu, par kuru esot saņēmusi arī „pozitīvus signālus” no Krievijas, līdz ar to diskusijas Latvijas sabiedrībā atsākušās ar jaunu sparu.

Izmantotās literatūras un juridisko aktu saraksts:

1. Pleps J. No Satversmes puses uz Abreni raugoties. Latvijas Vēstnesis, pielikums Jurista Vārds, 2005. 14. jūnijs, Nr. 22
2. Tautas Padomes un Pagaidu valdības uzsaukums tautai. 1918. 18. novembris, Latvijas vēstures datu krātuve,
3. Miera līgums starp Latviju un Krieviju: LR starptautiskais līgums. Likumu un noteikumu krājums, 1920. 18. septembris, Nr. 7
4. Pelkaus E. Latvijas robežas un 1920. gada miers. Latvijas Avīze, 2005. 15. februāris.
5. Lēbers (Loeber) D. A. Krievijas un Latvijas teritoriālais strīds Abrenes jautājumā. Latvijas Vēstnesis, pielikums Jurista Vārds, 2005. 24. maijs, Nr. 19
6. Benfelde S. Vai latvieši gatavojas noliegt okupāciju? Nedēļa, 2005. gada 9. aprīlis
7. Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu: LPSR AP deklarācija. Ziņotājs, 1990. 17. maijs, Nr. 20
8. Ūdris J. Latvijas un Krievijas robeža mūsu ārpolitikā. Latvijas Vēstnesis, 1995. 2. februāris, Nr. 17
9. Krasts G. Vēlreiz par Latvijas un Krievijas robežlīgumu. Atklāta vēstule Latvijas Republikas ārlietu ministram A. Pabrikam. Latvijas Vēstnesis, 2005. 19. aprīlis, Nr. 61
10. Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valsts robežu: MK deklarācija. Latvijas Vēstnesis, 2005. 28. aprīlis, Nr. 67.

Jānis Iesalnieks, LU Juridiskās fakultātes 5.kursa students

« Atpakaļ pie raksta

Reklāma | Kontakti | Autori | Partneri | Par TVNET | Autortiesības | Latnet | Latnet klientiem

 

pete

>Bijusī Satversmes tiesas tiesnese,
>9.Saeimas deputāte no partijas
>“Jaunais Laiks” Ilma Čepāne
>uzskata, ka jebkurš risinājums
>robežlīguma noslēgšanai ar Krieviju,
>izņemot tautas nobalsošanu, var tikt
>apšaubīts un ir spējīgs nākotnē
>šķelt Latvijas sabiedrību.

That potential exists no matter which option is ultimately adopted. So not sure what that proves other than stating the obvious.

>Intervijā žurnālam “Jurista
>Vārds” Čepāne atzinusi, ka
>risinājumu var meklēt, arī grozot
>Satversmi, tomēr, viņasprāt, lēmums
>par robežlīguma noslēgšanu ir
>jāpieņem atbilstoši Latvijas tautas
>gribai, un Latvijas tautai ir jāļauj
>lemt par šo jautājumu. Juridiski
>šādu risinājumu ir iespējams
>nodrošināt, pauda Čepāne.

The Latvian people already have the ability to decide. They elected the officials who have to decide this. Even Heathen Rabble’s parrot can tell you that. Laws and constitutions should never be determined by popular vote. It defeats the whole purpose of law.

>Čepane norāda, ka jautājums par
>robežlīgumu arī nav jāizšķir
>Satversmes tiesā – “šo nastu
>nevar uzkraut septiņiem šīs tiesas
>tiesnešiem. Šis jautājums ir
>jāizlemj Latvijas tautai.”

On the contrary, that’s why such courts exist. It is perhaps their sole reason for existing. Why have the court if every time a difficult decision needs to be made we go to a popular vote. This isn’t American Idol.

>Viņasprāt, arī “vēlams būtu
>formulēt pozīciju Abrenes jautājumā
>– vai mēs vēlamies saglabāt
>pretenzijas uz šo teritoriju, vai arī
>no tās atsakāmies uz visiem laikiem.
>Tas sabiedrībai jāpasaka skaidri un
>gaiši”.

Granted. In which case its up to the citizens to lobby their representatives with which ever option they believe is best. Seems as if informaly at least most people are willing to give up Abrene. They are not, however, willing to give up continuity. That’s the issue that needs to be decided and that is the issue that is best, and should be, left up to the legislature and the court.

>Čepane intervijā norādīja, ka
>2005.gadā diskusijās par saeimas
>pieņemto robežlīgumu skaidrojošo
>deklarāciju Ministru prezidents Aigars
>Kalvītis pārliecinoši stāstīja, ka
>deklarācija ir ir nepieciešama, bet
>šobrīd stāsta, ka ir nepieciešams
>likums, kas pilnvarotu Ministru kabinetu
>parakstīt šo robežlīgumu.

No one seems to like how this thing unfolded. You don’t need a popular vote to know that Latvia’s citizens have long since lost fate in their elected officials. You need laws that guarantee that Latvia’s citizens have the means to hold their elected officials accountable.

Cue the parrot.

Andrejs

“Abrenes un tās nozagšanas vēsture”.

One thing that is missing in the above article is the mention that Estonia lost part of its teritory to Russia in a similar fashion.  The similarities and differences between the two instances should allways be mentioned when the topic of Abrene is brought up.

Visu labu,

>“Abrenes un tās nozagšanas
>vēsture”.
>
>One thing that is missing in the above
>article is the mention that Estonia lost
>part of its teritory to Russia in a
>similar fashion.  The similarities and
>differences between the two instances
>should allways be mentioned when the
>topic of Abrene is brought up.
>
>Visu labu,
>
>
 
Russian Foreign Ministry informs Estonia of withdrawal from border agreement
06/09/2005 17:55

MOSCOW, September 6 (RIA Novosti) - The Russian Foreign Ministry has informed Estonia that it revokes its signature on the border treaty between the two countries, the ministry said in a statement Tuesday.

The Estonian charge d’affaires was invited to the Russian Foreign Ministry Tuesday and given a letter notifying Estonia of Russia’s intention not to participate in the treaty on the Russian-Estonian border, or the treaty on the delimitation of maritime territories in the Gulf of Narva and the Gulf of Finland.

The two treaties had been signed in Moscow on May 18.

Last Thursday, Russian President Vladimir Putin signed a resolution on Russia’s decision to withdraw from the treaty.

This summer, the Estonian parliament passed a bill confirming the country’s territorial claims to Russia and stipulating ratification of the above-mentioned treaties in accordance with national regulations and with the obsolete Tartu Peace Treaty of 1920. Experts believe that the bill passed by Estonia would enable them to claim territory from Russia.

ссылки по теме
17:47 02/09/2005 Brussels avoids taking sides in Estonia-Russia border dispute-MP

19:59 01/09/2005 UPDATE: Russia pulls out of border agreement with Estonia—Kremlin

17:29 13/08/2005 UPDATE: Russian government against signing border treaty with Estonia

 
        © 2005 RIA Novosti

Feel better? LOL

 

pete