Hi!

I’m reading a History of Latvia in the English translation 2006 by Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Inesis Feldmanis, Aivars Stranga, Antonijs Zunda.  I was wondering how the book was received in the Latvian community. Can anyone direct me to some book reviews of this book.

I’m finding it very informative and am enjoying it very much. It gives me a better picture of the circumstances of the lives of my ancestors.

Irene

Sveiki!

Here’s Pauls Raudseps’ review from “Diena” (2005.gada 5. februāris) when the book was first published in the Latvian and Russian language versions.  The review’s title (A clumsy gift for Putin) refers to its being intended as a present from VVF when she went to Moscow for the commemoration of the end of WWII in May, 2005.

Visu labu,

Elizabete

* *
Neveiklā dāvana Putinam

Pauls Raudseps

Kāpēc grāmatas kvalitāte ir tik nevienāda, kam tā ir domāta, vai tā jātulko angliski?

Gorbačovam esot bijusi simpātiska Viļa Lāča daiļrade. Vismaz, kā jau kārtīgam padomju nomenklatūras censonim, viņam droši vien sekcijā stāvēja bijušā LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja kopotie raksti krievu tulkojumā, aiz apputējuša vimpeļa.

Kur pašreizējais Krievijas prezidents Putins noliks Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dāvāto grāmatu Latvijas vēsture. 20.gadsimts? Šim piecu Latvijas vēsturnieku kopražojumam, kurš iznācis gan latviski, gan krieviski un kura izdošanu atbalstījusi ASV vēstniecība Latvijā un vairākas Latvijas valsts iestādes, Krievijas mediji pievērsuši milzīgu uzmanību, bet Krievijas Ārlietu ministrija paspējusi par grāmatu izplatīt “komentāru”. Arī Latvijā iznākošie laikraksti krievu valodā par to raksta bez mitas. Rietumos tāda ažiotāža nozīmētu, ka grāmata, pat ja tā tiek kritizēta, noteikti jāizlasa. Šķiet, ka Putina attieksme varētu būt cita: “neesmu lasījis, bet nosodu”.

Ņemot vērā aizvien pieaugošo spriedzi starp Latviju un Krieviju par vēstures jautājumiem, kuru zināmā mērā izsaukusi pati Krievija, cenšoties pārvērst 9.maija svinības Maskavā par gada svarīgāko notikumu starptautiskajā kalendārā, šai ar prezidentes patronāžu iznākušajai grāmatai bija neizbēgami lemts nonākt diskusiju degpunktā, vēl jo vairāk tāpēc, ka gan pati Vīķe-Freiberga, gan grāmatas autori uzsver: grāmatas mērķis ir kliedēt nezināšanu un apgāzt mītus par Latvijas pagājušā gadsimta vēsturi, it sevišķi par PSRS un Vācijas okupācijas gadiem. Ja jau tā, tad grāmatas diskreditācija kļūst par Krievijas ārpolitikas neatliekamu uzdevumu.

Pamats sašutumam

Par nelaimi, nav tālu jāmeklē, lai atrastu pamatu svētam sašutumam. Starp ilustrācijām atrodams bijušā politieslodzītā K.Buša zīmējums, kura paraksts jau kļuvis slavens sestajā daļā pasaules “Salaspils paplašinātais policijas cietums un darba audzināšanas nometne”.

Jau nākamajā dienā pēc grāmatas prezentācijas Vesti segodņa, atsaucoties uz šo parakstu, ziņo, ka “it sevišķi ciniska izskatās nodaļa par nacistu okupāciju”; Čas pirmās lappuses augšā liek virsrakstu “Salaspils: vai šeit nogalināja vai pāraudzināja?”. Seko ziņu raidījumi Krievijas valsts televīzijas pirmajā kanālā: grāmata “stādīta priekšā kā pati objektīvākā valsts vēsture. Salaspils nometne tajā nosaukta par “darba audzināšanas nometni”. Šie, ja tā var teikt, audzinātāji iznīcināja apmēram 100 000 cilvēku”.

2.februārī izplatītajā Krievijas Ārlietu ministrijas “komentārā” par grāmatu šis paraksts ir vienīgais tieši pieminētais ministrijas nosodīto “faktu, nepārbaudītas informācijas un atklātas falsifikācijas maisījuma” piemērs: “Salaspils kocnlāģeris, kuru daudzi uzskata par Latvijas Osviencimu, nosaukts ne vairāk ne mazāk kā par “darba audzināšanas nometni"."

Tagad grāmatas autori taisnojas. Prezidentes padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda, kas sarakstīja nodaļu par nacistiskās Vācijas okupācijas laiku, saka, ka darba “koncepcija” esot bijusi izmantot nometnes oficiālo, vācu laika nosaukumu.

Diezin vai šāds skaidrojums daudz ko līdzēs — kas tā varētu būt par koncepciju, kas nekritiski izmanto pašu totalitāro sistēmu nosaukumus to represīvo iestāžu aprakstīšanai? Labāk būtu vienkārši atzinuši, ka paraksts ir neveiksmīgi izvēlēts, un atvainojušies visiem, kurus tas varētu būt aizskāris. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pati nacistu okupāciju aprakstošā nodaļa nedod pamatu uzskatīt (kā Krievija to tik ļoti vēlētos), ka grāmata nodarbojas ar fašisma apoloģētiku. Tur skaidri aprakstīti Hitlera Vācijas mērķi iznīcināt ebrejus un pārvācot Latviju, kā arī norādīts gan uz tiem latviešiem, kas sadarbojās ar vāciešiem, gan uz tiem, kas viņiem pretojās. Turklāt tekstā Salaspils tiek saukta kā nākas — par koncentrācijas nometni.

Ja beigtos neveiklā kremšķināšana par parakstu, pavērtos iespēja arī parunāt par sacelto vētru ap Salaspili kā lielisku PSRS/Krievijas “9.maija ideoloģijas” piemēru, t.i., par to, kā līdzdalība uzvarā pār nacistisko Vāciju tiek izmantota, lai leģitimētu jebkurus melus un vardarbību, kas der Maskavas varas nostiprināšanai. Informācija par Salaspili, kas parādās grāmatā, ņemta no Heinriha Stroda plašā pētījuma Salaspils koncentrācijas nometne (1941.gada oktobris — 1944.gada septembris)”, kas parādījās 2000.gada Latvijas okupācijas muzeja gadagrāmatā. Strods izpētījis pieejamo informāciju par pašu Salaspili, brutālo spaidu darbu nometni, kurā, pēc viņa aprēķiniem, miruši ap 2000 cilvēku, taču viņš arī izsekojis, kā radies padomju mīts par Salaspili, kurā tā pārtop par nāves nometni, “Latvijas Osviencimu”, neskaitāmu tūkstošu (54 000? 100 000?) cilvēku iznīcināšanas vietu.

(Turp.)

Sakot, ka Salaspils nebija “nāves nometne”, taču patiesi aprakstot, kas tur notika, mēs neizrādām necieņu tiem, kas cieta no nacistu jūga. Tieši otrādi, politisku motīvu dzītā Salaspils un Aušvicas vienādošana neļauj mums izprast to baiso bezdibeni, ko nacisti pavēra, sešās nometnēs Polijā — Aušvicā, Kulmhofā (Helmno), Treblinkā, Sobiborā, Lublinā (Majdanekā), Belžecā — pārvēršot cilvēku nogalināšanu par industriālu procesu. Kā savā fundamentālajā pētījumā par holokaustu The Destruction of the European Jews (Eiropas ebreju iznīcināšana) raksta Rauls Hilbergs, šajās nometnēs cilvēks no rīta izkāpa no vilciena, bet vakarā viņa līķis jau bija sadedzināts un drēbes sasaiņotas vešanai uz Vāciju. Šīs bija jaunas, cilvēces vēsturē neredzētas šausmas, un Hilbergs velta šīm sešām nometnēm nozīmīgu sava pētījuma daļu. Turpretim viņa 1332 lappušu garajā tekstā Salaspils vārds parādās tieši divas reizes, garāmejot, un nav saistīts ar nāves nometnēm.

Taču Krievijas masu mediji un Ārlietu ministrija turpina atkārtot jau padomju laikā izplatītos pārspīlējumus un puspatiesības. Kā savā pētījumā secina Strods, “Salaspils nometne Padomju Savienībā bija nozīmīga un noderīga kā vienmēr nepieciešamā ienaidnieka tēla sastāvdaļa gan pagātnē (vācu nacisms), gan tagadnē (nacistu līdznoziedznieki — buržuāziskie nacionālisti Rietumos) un nākotnē (cīņā par mieru, t.i., cīņā par PSRS virskundzību pasaulē).” Šis secinājums nav zaudējis savu aktualitāti arī tagad, analizējot PSRS tiesiskās mantinieces rīcību.

Tomēr, vērtējot grāmatu Latvijas vēsture. 20.gadsimts nevis kā elementu pīer sadursmē ar Kremli, bet gan kā nopietnu mēģinājumu radīt grāmatu, kas, kā prezidente raksta ievadā, “var būt saistoša lasītājiem Latvijā un ārvalstīs”, tomēr ir jāatgriežas pie nelaimīgā ilustrācijas paraksta, jo tas liek uzdot divus būtiskus jautājumus.

Kvalitāte

Pirmkārt: kāpēc grāmatas kvalitāte ir tik nevienāda? Pat ja tas nebūtu pateikts ievadā, katrs lasītājs uzreiz pamanītu, ka darbs ir sastiķēts no piecu autoru (Dainas Bleieres, Ilgvara Butuļa, Ineša Feldmaņa, Aivara Strangas un Antonija Zundas) atsevišķi rakstītām nodaļām un nodaļas daļām. Dažas no tām ir augstā līmenī: D.Bleieres izsvērtā nodaļa par pēckara okupācijas laiku no 1945. līdz 1991.gadam, kur veiksmīgi ir apkopoti pēdējos piecpadsmit gados veiktie pētījumi, ir labākais pārskats, kas patlaban eksistē par šo periodu.

A.Strangas apakšnodaļas par starpkara gadiem ir uzrakstītas ar skaidru redzējumu un polemisku dzirksti. Ja dažreiz viņa mīlestība pret krāšņiem epitetiem ("uzņēmējdarbības ģēnijs”, “skaistais liberālisms") var šķist nedaudz uzspēlēta, viņš tomēr ir viens no retajiem vēsturniekiem (un ne tikai Latvijā), kas spēj saistoši rakstīt ekonomisko vēsturi, izceļot dinamiku, nenogrimstot statistikā. A.Zundas nodaļa par nacistu okupāciju, lai arī pārāk daudz vietas atvēl sausiem institucionāliem uzskaitījumiem (kas ko kad vadīja), tomēr pagaidām ir vienīgais visaptverošais pārskats par šo periodu Latvijas vēsturē.

Taču citviet grāmata lasās smagi un nedod būtisku papildinājumu Latvijas historiogrāfijai.

Dažas salaidumvietas ir uzkrītoši slikti nostrādātas, piemēram, divas reizes ir jālasa, kā Ulmanis gatavoja 1934.gada apvērsumu (no 146. līdz 149.lpp. un tad atkal no 149. līdz 152.lpp.). Lasītāja mulsumu tikai vairo tas, ka izklāstītie fakti ir gandrīz identiski, taču šo dažu lappušu ietvaros apvērsuma novērtējums ir izteikti pretrunīgs: 146.lpp. lasām, ka “demokrātiju Latvijā iznīcināja nevis neatrisināmi politiski vai ekonomiski konflikti vai bezizejas situācijas, bet gan tās ievērojamākā politiķa [domāts Ulmanis] nodevība pret 18.novembra ideāliem”, taču 149. lpp. mums jau stāsta, ka autoritārās varas dibināšana Latvijā “organiski iekļāvās Eiropas politiskās attīstības kontekstā … [tā] neapšaubāmi bija Latvijas parlamentāri demokrātiskās iekārtas vājuma izpausme”.

Ja par 15.maiju grāmata stāsta divreiz, tad citas būtiskas tēmas grāmatā tik pat kā netiek atspoguļotas, piemēram, Stučkas komunistu valdīšanas laiks 1918.gada beigās un 1919.gadā.

Grāmatā arī nav pat īsumā ieskicēta lielo ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu kopienu vēsture. Autori, iespējams, aizbildināsies, ka grāmata ir tieši par Latvijas vēsturi, tomēr gan tiem latviešiem, kas palika Padomju Savienībā pēc Pirmā pasaules kara, gan tiem, kas devās bēgļu gaitās uz rietumiem pēc Otrā pasaules kara, ir bijusi loma Latvijas politiskajā vēsturē, kuru grāmatas autori nevar apiet, kā redzams no pēdējās nodaļās bieži pieminētajiem Krievijas latviešiem un trimdas latviešiem.

Kaitina arī paviršības, no kurām dažas ir uzkrītošas. Gan latviešu, gan krievu izdevumā Pagaidu valdības kopbildes parakstā iekšlietu ministrs Miķelis Valters tiek nosaukts par ārlietu ministru, bet krievu izdevumā ir sajaukti paraksti zem Zigfrīda Meierovica un Andreja Priedkalna fotogrāfijām. 232.lpp. rakstīts, ka vācieši ieņēma Krustpili 1941.gada 23.jūnijā, kas būtu tikai divdesmit četras stundas pēc kara sākuma. Patiesībā viņi pilsētā ienāca 28.jūnijā.

Par šīm kļūmēm atbildība acīmredzot jāuzņemas projekta zinātniskajam vadītājam I.Feldmanim.

(Turp.)

Kam domāta?

Otrs, plašākais jautājums, kas arī izriet no nelaimīgā Salaspils bildes paraksta, ir: kam šī grāmata ir domāta? Ir daļas, kas noteikti interesēs caurmēra latviešu lasītāju, taču vai tiešām viņam ir nepieciešama jauna grāmata, kuras mērķis ir, prezidentes vārdiem runājot, “kliedēt mītus” par padomju okupāciju? Taču paviršā pieeja Salaspils parakstam skaidri parāda: ja darba mērķis ir pārliecināt tos, kas apšauba Latvijas okupācijas faktu (un grāmatas uzdāvināšana Putinam, kā arī prezentēšana Maskavā liek domāt, ka tieši okupācijas noliedzēji ir grāmatas galvenā mērķauditorija), tad tā nav izdevusies. Caurmēra lasītājam tā ir pārāk sausa, taču jāšaubās, vai ārpus Latvijas šādu grāmatu vispār lasīs cilvēks, kuram par šiem jautājumiem nav kādas profesionālas intereses. Taču nopietnam lasītājam no akadēmiskajām vai politiskajām aprindām grāmata ir nepiedodami nenopietna. Grāmata ir pilna ar faktiem un apgalvojumiem, kurus skeptiķi apstrīdēs. Kur ir atsauces un vēres? Kāpēc būtiskākie ar okupāciju saistītie dokumenti nav pārtulkoti un pievienoti kā papildinājumi? Kāpēc krievu lasītājam gandrīz visa “ieteiktā literatūra” ir latviešu valodā? Norādi uz Stroda pētījumu par Salaspili man iedeva viens no grāmatas autoriem, ieteicamajā literatūrā šis raksts nav pieminēts. Lasītājam Maskavā atliek tikai akli ticēt autoru rakstītajam. Jāšaubās, vai daudzi tā darīs.

Kam dāvināt?

Dzird runājam, ka šo grāmatu tagad plāno steidzami pārtulkot un izdot arī angliski. Ja prezidentei ir vajadzīga dāvana, ko iespiest rokā citiem valsts vadītājiem 9.maija svinību laikā, vienkāršāk un pārliecinošāk būtu izveidot speciālu izdevumu, kurā apkopoti dokumenti un liecības no tā laika. Uz Žaku Širaku sevišķu iespaidu varētu atstāt Francijas diplomāta Žana de Bosa atmiņas par 1939. un 1940.gadu Latvijā, kas izdotas Rīgā 1997.gadā franciski un latviski. Tomēr pat tādā gadījumā paliek atklāts jautājums — kāpēc mūsu rietumu sabiedrotie būtu jāpārliecina par okupāciju, kuru viņi nekad nav nolieguši? Bet ja mērķis ir izdot solīdu, pamatotu pētījumu, kuru ārvalstīs varētu izmantot kā izziņas materiālu par Latvijas XX gs. vēsturi, prātīgāk būtu apsēsties un bez steigas no esošās grāmatas izravēt kļūmes, pievienot zinātnisko pamatojumu un pārstrādāto darbu dāvināt nevis valstsvīriem, bet bibliotekāriem. Tad vismaz būs pamats cerēt, ka kāds bez Smoļenskas laukuma žurkām to ārvalstīs arī izlasīs.

***

Latvijas vēsture. 20.gadsimts.

Autoru kolektīvs: Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Inesis Feldmanis, Aivars Stranga, Antonijs Zunda.

Jumava, 2005, 444 lpp.
Publicēšanas datums: Sestdiena, 2005. gada 5. februāris.
Rubrika: (12. lpp.)

Another “HISTORY OF LATVIA”, prof. Alfreds Bilmanis, Princeton Univ Press, 1951, is available trough the Saulaine Bookstore ( Utopia, Ontario, Canada), hardcover, 441 pages, great biblio, great index, starts with Livonia and ends with the Soviets--looking for comprehensive, accurate and in English--this is it!!

We can mail. Make an offer--- all books are donated, volunteers supervise the bookstore, do donation pick-ups and all proceeds support Camp Saulaine.

http://www.campsaulaine.com

The book is in perfect shape!

Irene
I think if you’ll look that your book was translated by LOL’s own Peteris C from Daugavpils?  I can vouch for Stranga; took a class with him in Riga and he’s very interesting.  You’re in good hands me thinks.  :-)
Susanna

Elizabete, Kristine & Susanna,

I apologize for such a long delay in replying to your responses to me. Thank you so much. I’ve been having challenges with my computer, have since changed ISP and hopefully am back on track.

I look forward to reading the excerpt you sent, Elizabete. Hope you are enjoying the daffodils, or tulips or roses maybe!

Kristine I’m in the process of reading the Bilmanis book and find it very interesting, especially as he writes the history with the added dimension of personal experience. I’m not sure if it’s his writing or the translator’s efforts but some passages are so eloquent, they capture the essence of the Latvian identity spot on.  I love it.

Susanna, I’m so glad to read your endorsement of the book by Daina Bleiere et al. In familiarizing myself with the history, I have to admire the Latvian spirit and the strong sense of national identity. It truly is amazing!.

Thanks to you all.  Irene

From YouTube: animated short history of Latvia: “latvietis”
http://uk.youtube.com/watch?v=4AVWtxGdoD4

bubite - 11 March 2008 04:57 PM

Kristine I’m in the process of reading the Bilmanis book and find it very interesting, especially as he writes the history with the added dimension of personal experience. I’m not sure if it’s his writing or the translator’s efforts but some passages are so eloquent, they capture the essence of the Latvian identity spot on.  I love it.

Should mention it’s Bilmanis writing, not a translation.

One of the books I have read is Andrejs Plakans “The Latvians”, Stanford University, 1995.  It is of great help to me for quick look-up to refresh my memory, to find statistics, and to keep remembering how various “Latvijas Tautas” over the years were trying to keep true Latvians down to peasant-slave level, same as “foreign investors” do it now.

I have found two errors in this book, unless one is nitpicking, not worth of notice.

It would be interesting to read LOL forum members’ original critique of this author and his book, rather than pasted regurgitations of some know-it-all. 

Mr. L. L.