Ar opozīciju mēs nerēķināmies - I

Nākamo dažu nedēļu laikā Latvijas politiķiem un visiem tiem Latvijas pilsoņiem, kuri nav pavisam vienaldzīgi par savas valsts likteni, būs reta izdevība – vēlreiz pārskatīt savus lēmumus un nostāju pēdējo mēnešu laikā.  Šāda iespēja otrreiz pārdomāt un lemt par savu rīcību ir visai neparasta dāvana tiklab politikā, kā citās dzīves jomās.  Kādā veidā un kādiem nolūkiem politiķi un vēlētāji izlietos šo dāvināto laiku, protams, nevar pateikt.  Paredzēt var vienīgi to, ka nākamās nedēļas iezīmēs Latvijas politiskās kontūras ilgam laikam, jādomā, vairākiem gadiem uz priekšu.

Kas noticis pēdējā gada laikā, un kas uzdāvinājis iespēju otrreiz pārdomāt iepriekšējo mēnešu lēmumus un rīcību?  Un kādēļ nākamās dažas nedēļas būs tik svarīgas turpmāko gadu politiskajai dzīvei Latvijā?

Iesāksim ar vienkāršāko.  Latvijas pilsoņiem nākamajās dažās nedēļās būs jāizšķiras par to vai viņi joprojām uzskata 2006.g. oktobrī ievēlēto valdību par leģitīmu, tas ir, par tādu, kam viņi var uzticēt valsts vadīšanu arī turpmāk.  Ja atbilde uz to būs pozitīva, tad Latvijas politika turpināsies tāda, kāda tā bijusi līdz šim.  Ja atbilde būs, ka pašreizējo valdību nevar uzskatīt par leģitīmu, tad Latvijas politiskajā dzīvē var sākties cits posms.  Tas, protams, nav viss.  Arī Latvijas politiķiem, tikpat tiem, kas veido vai atbalsta pašlaik valdošo koalīciju, kā tiem, kas ir opozīcijā, būs jāatbild uz rindu jautājumu par savu līdzšinējo darbību un jāizšķiras par savu turpmāko gaitu.

Iespēju pilsoņiem izšķirties par ministru prezidenta Aigara Kalvīša valdības leģitimitāti ir iedevusi pati valdība un valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.  Kā zināms, valsts prezidente š.g. 10. martā paziņoja, ka viņa uz diviem mēnešiem aptur valdības izstrādātos un Saeimas pieņemtos grozījumus Nacionālās drošības likumā un Valsts drošības iestāžu likumā.  Šādas tiesības viņai ir paredzētas Satversmes 72. pantā, kur tālāk teikts, „Šādā kārtā apturētais likums nododams tautas nobalsošanā, ja to pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju”.  Centrālā vēlēšanu komisija tagad vāc parakstus par iespējamo tautas nobalsošanu, kas turpināsies līdz 3. maijam.  Referendums notiks, ja būs parakstījušies apmēram 150 000 vēlētāju.  Kalvīša valdības nostāja ir, ka parakstu vākšana un iespējamais referendums ir nevajadzīgs process, balsojums „par neko”, jo Saeima jau atsaukusi grozījumus attiecīgajos likumos.

Šādu nostāju var viegli saprast: tā ir baiļu izpausme, ka sabiedrība uztvers sekmes parakstu vākšanā – un vēl vairāk, referendumā – kā neuzticības balsojumu valdībai.  Tieši tā, protams, ir šo parakstu un referenduma jēga un nozīmība valsts turpmākās politikas attīstībai.  Ja 3. maijā nebūs parakstījušies pietiekami daudzi pilsoņi, tad tas būs skaidrs pierādījums Latvijas vēlētāju vienaldzībai – un tikpat skaidrs mājiens premjeram Kalvītim, ka viņa valdība un koalīcija var netraucēti turpināt savu līdzšinējo politiku.  Ja, turpretī, parakstu vākšanā un referendumā piedalīsies vajadzīgais vēlētāju skaits, tad tas savukārt būs nepārprotams norādījums, ka Kalvīša valdība un tās politika ir nepieņemama.  Tāds iznākums var radīt veselīgu gaisotni pilsoņu un pašu politiķu vērtējumiem par to, kāda rīcība ir pieļaujama un kāda nepieļaujama demokrātiskā valsts iekārtā, un kādu atbildību politiķi nes ne vien likumu, bet arī morāles standartu un sabiedrības priekšā.

Nekas labāk nenorāda uz morālo bankrotu, kādā pašlaik nonākusi Latvijas politika, kā valdošās koalīcijas bēdīgi slavenais teiciens, „ar opozīciju mēs nerēķināmies”.  Tieši šāda nostāja ir iedzinusi Kalvīša valdību politiskā strupceļā ar grozījumiem valsts drošības likumos.  Likumos ir paredzēta procedūra, kā tos var mainīt – saskaņojot iespējamos grozījumus ar valsts prezidentu un citām amatpersonām Nacionālā Drošības padomē un konsultējoties ar ekspertiem valsts drošības iestādēs.  Apejot šo procedūru, tas ir, nerēķinoties arī ar likuma kārtību, premjera birojs un Ministru kabinets steidzīgi pieņēma rindu noteikumus, kamēr Saeima š.g. janvāra sākumā nebija atgriezusies sesijā.  Nerēķināšanās ar opozīciju turpinājās Saeimā, kur valdības iesniegtie likumu grozījumi tika pieņemti 1. februāra sēdē – pēc paviršām debatēm un ar vienprātīgu koalīcijas partiju balsojumu.  Kad prezidente Vīķe-Freiberga nosūtīja tos atpakaļ otrreizējai caurskatīšanai, savā pavadvēstulē norādot uz grozījumiem, kas var apdraudēt valsts drošības informāciju un Latvijas sadarbību ar citām NATO dalībvalstīm, nerēķināšanās ar opozīciju sasniedza zināmu kulmināciju.  Savā 1. marta sēdē Saeima, bez tālākām debatēm, vēlreiz pieņēma tieši tos pašus likumu grozījumus, ko prezidente bija noraidījusi iepriekš.  Koalīcijas partiju deputāti, acīmredzot bez jebkādiem mēģinājumiem iepazīties ar prezidentes argumentiem, paklausīgi sekoja savu partiju vadītāju norādījumiem.

Ar opozīciju mēs nerēķināmies -II (turpinājums)

Pagaidu pārtraukums šajā nožēlojamā procesā pienāca, kā zināms, Saeimas 29. marta sēdē, kur valdības koalīcijas deputāti, atkal paklausīgi sekojot savu vadoņu norādījumiem, šoreiz kopā ar opozīcijas deputātiem, atcēla visus grozījumus drošības likumos.  Nerēķināšanās ar opozīciju tagad ir pāraugusi vēl bīstamākā formā – par nerēķināšanos ar patiesību.  Kalvīša valdības apzinātais mēģinājums radikāli mainīt valsts drošības iekārtu tagad tiek skaidrots kā neliela tehniska kļūme, kā mazliet sasteigts centiens dot Saeimai lielāku kontroli pār valsts drošības iestādēm.  Katram, kurš kaut cik vēsi un objektīvi iepazinies ar premjera Kalvīša birojā uzrakstītajiem grozījumiem drošības likumos būs skaidrs, ka to nolūks nav „parlamentārās kontroles” palielināšana, bet varas koncentrācija premjera birojā un iespēja valdošās koalīcijas politiķiem uzzināt valsts ārējās un iekšējās drošības visslepenāko informāciju.  Valsts prezidentes 10. marta paziņojumā ietvertā frāze par „katastrofālām sekām”, ja spēkā būtu stājušies Kalvīša biroja sākotnējie noteikumi, nav pārspīlējums.  Latvijai, tāpat kā citām NATO dalībvalstīm, kopš 2004.g. ir pieejama militārā un diplomātiskā informācija, ko ļoti, ļoti vēlētos iegūt arī zināmu citu valstu izlūkdienesti.  Aizdomas, arī tikai aizdomas, ka Latvijā ir radusies iespēja NATO slepenās informācijas noplūdei būtu pilnīgi pietiekams iemesls izslēgt Latviju no tālākas sadarbības ar citiem dalībvalstu drošības dienestiem.  Un diez vai Latvijā ir kāds pieaudzis cilvēks, kurš domā, ka zināmām mūsu kaimiņvalstīm vairs nav nekādas intereses par to informāciju, ar ko apmainās Latvijas un citu NATO valstu drošības dienesti.

Latvijas demokrātijas attīstība kopš neatkarības atjaunošanas ir progresējusi, kaut arī ar līkločiem, pirmos piecpadsmit gadus.  Pēdējie mēneši to ir atsvieduši atpakaļ vienīgās un pareizās partijas, tagad vienīgās valdītspējīgās koalīcijas purvā.  Attīstītās un normālās demokrātiskās valstīs Kalvīša valdības bezatbildīgā rīcība ar drošības likumiem un pēc tam bēguļošana no tās sekām jau sen būtu izsaukusi pašas valdības un parlamenta komisiju izmeklēšanas procesus un prasības pēc atbildīgo personu atkāpšanos no amata.  Pie tam, šādos gadījumos prasības būtu atskanējušas ne vien no opozīcijas partijām, bet arī no valdības koalīcijas partiju biedriem.  Tādas prasības būtu ne vien godprātības jautājums, bet arī vēss politisks aprēķins, ka neviena partija negrib sevi saistīt ar bezatbildību valsts drošības lietās.

Starp četru koalīcijas partiju 58 deputātiem Saeimā ir cilvēki, kuri neatkarības atjaunošanas laikā ir sargājuši barikādes, kuri iepriekšējās Saeimās ir apzinīgi veidojuši tiesiskas un godīgas valsts likumus, un par kuru personiskās dzīves godprātību nav nekāda iemesla šaubīties.  Negribas īsti ticēt, vismaz pagaidām vēl ne, ka viņi savu spriešanas spēju un drosmi pēdējo mēnešu laikā bez iebildumiem nodevuši koalīcijas vadītāju un sponsoru neierobežotā rīcībā.  Negribas īsti ticēt, ka viņi visi, vai pat daudzi no viņiem, parakstās zem principa Ar opozīciju mēs nerēķināmies.  Jo runa nākamajās dažās nedēļās nebūs tikai par drošības likumu fiasko, lai cik tas svarīgi.  Runa būs arī par nākamā valsts prezidenta vēlēšanām.  Vai arī tur visi valdošās koalīcijas deputāti sekos savu partijas vadoņu un sponsoru jau iepriekš nospriestai izvēlei?  Runa būs par Ventspils mēra Lemberga tiesu darbiem, ap kuriem jau tagad atklātībā parādās politiķu netīrie darījumi.  Vai valdošās koalīcijas deputāti turpinās stāstīt, ka vēl jau nekas nav tiesā pierādīts, un tādēļ – morāles standarti uz politiķiem neattiecas?  Runa vēl būs par Augstākās tiesas 2006.g. 3. novembra spriedumu, kur konstatēts, ka 9. Saeimas vēlēšanās Tautas partija izdevusi apmēram 700 000 latus vairāk, un Latvijas Pirmās partijas un Latvijas ceļa apvienība apmēram 500 000 latus vairāk nekā atļauts partiju finansēšanas likumā.  Vai attiecīgo partiju deputātiem arī par šo, jau juridiski konstatēto pārkāpumu, nav nekāda morāla izvērtējuma?

Ja no valdošās koalīcijas partiju rindām sāktu skanēt balsis, kas liecinātu par gribu pārdomāt un pārvērtēt iepriekšējo mēnešu lēmumus un rīcību, tad Latvijā var sākties jauns demokrātijas attīstības posms.  Jāpiebilst, ka tikko teiktais attiecas arī uz opozīcijas partijām, visvairāk uz Jauno laiku.  Opozīcijas partiju pienākums, protams, ir kritizēt, bet tas ir arī vairāk – tas ir piedāvāt sabiedrībai konstruktīvus risinājumus valsts tālākai attīstībai.  Vai Jaunā laika vadītāji var atzīt savas iepriekšējās kļūdas?  Vai viņi grib un spēj meklēt sarunu biedrus pašreizējās koalīcijas partijās?  Nostādīt visus pašreizējās koalīcijas politiķus pretinieku lomās ir viegli.  Pacietīgi meklēt iespējamus sadarbības partnerus arī citu partiju rindās, vismaz tajos jautājumos, kur ir iespējas praktiskiem risinājumiem, ir grūts un droši vien nepateicīgs darbs.  Bet bez tā Jaunajam laikam nav cerību atgūt sabiedrības uzticību kā nopietnam un ilglaicīgam spēkam politikā.

Ar opozīciju mēs nerēķināmies - III (beigas)

Lozungs Ar opozīciju mēs nerēķināmies ir totalitārisma atlieka Latvijas politikā.  Demokrātija nav tikai valsts iekārta, kur pašreizējais vairākums izkārto un nostiprina savas intereses.  Demokrātija ir arī morāles sistēma, kam pamatā ir doma, ka neviens vairākums nav mūžīgs, ka mazākuma uzskati ir jāievēro un jārespektē, jo rīt tie var kļūt par vairākumu.  Kas šodien ir valdošās koalīcijas opozīcija?  Valsts prezidente?  Valsts drošības likumos noteiktā kārtība?  Prokuratūra?  Augstākā tiesa?  Un vienīgā taisnība ir mums, tādēļ, ka mums ir vairāk balsu Saeimā nekā citām partijām?

Nākošās dažas nedēļas parādīs vai šāds uzskats turpinās valdīt pašreizējā vairākuma koalīcijas rindās.  Svarīgākais tomēr, ko parādīs nākamās nedēļas būs tas vai šāds uzskats ir pieņemams Latvijas vēlētājiem.

Jānis Peniķis
2007.g. 15. aprīlī

Good post............
The way i understand it, Cuukmen and his clique
had no authority to repeal the laws which
they passed in the first place.
If Kalviitis is saying that the referendum
in now meaningless, he’s lying like a rug...........

peter B - 26 April 2007 05:25 AM

Good post............
The way i understand it, Cuukmen and his clique
had no authority to repeal the laws which
they passed in the first place.
If Kalviitis is saying that the referendum
in now meaningless, he’s lying like a rug...........

Elizabete et al.,

The repeal of the 81. article that gives the government (prime minister and his cabinet) the power to make legislative decisions when the parliament is not in session, is of the utmost importance, Hopefully, enough signatures will be obtained so a referendum can be held.  President Vaira Freiberga was right, there is no reason that emergency session of the parliament can not be held to deal with legislative questions.

It is interesting to speculate how K. Ulmanis could justify usurping the powers that he did..The dismissed parliament members were paid their salaries till their elected term expired ,provided they did not make waves against the government.  President Kviesis kept his job till his term expired at which time Ulmanis took over that job too.  Other than the forced “ vacation” of the parliament, his actions were within the satversme (constitution), based on the article that gives legislative powers to the government ( in this case Ulmanis) in the situation when the parliament is not in session.

The argument for direct election of the president by the people (voters) is also bolstered and this becomes very important if article 81. is not repealed.

Visu labu,