Publicēts 2009.11.17
Es nešaubīgi ticu Latvijas nākotnei, kas izaugs no mums.
Manā darbistabā vasarnīcā “Tērvetē” Kvebekas provincē pie sienas karājas garāks raksts, kas ielogots melnā rāmī. Raksts ir apzīmēts ar 1947. gadu un zem tā ir parakstījies kāds cilvēks ar iniciāļiem G.D. Savam rakstam tā autors ir izvēlējies virsrakstu “Latviešu stāja svešumā”.
Es šo rakstu ieguvu no sava tēva tālbraucēju kapteiņa Jāņa Sausiņa, kuŗu atceros kā ļoti patriotisku cilvēku un mīļu tēvu. Tēvs man bieži teica, ka pēc viņa prāta visbriesmīgākais, kas noticis viņa dzīvē, bija zaudēt savu tēvu zemi. Zemi, ko viņš tik dziļi bija iemīlējis.
Raksts iesākas šādi: “Šim manas ticības apliecinājumam ir brīvas gribas izpaudums ar zvēresta spēku, zvēresta, kas rakstīts manā sirdī un tāpēc neizskan tikai vārdos, bet izpaužas arī darbos, nosakot manu stāju visās svešniecības gaitās. Dieva un Laimas svētīto, balto un nebalto dienu caurausto Latvijas pagātni cienīdams, es nešaubīgi ticu Latvijas nākotnei, kas izaugs no mums, kā mēs izauguši no sava tēvu un māmuļu darba, dziesmām, cīņām un ciešanām. Tādēļ dabisko cilvēku tiesību vārdā mans pirmais pienākums svešumā ir cīnīties par latviešu tautas brīvību un Latvijas nākotni, kur un kā vien spēju, apzinoties savu atbildību neskaitāmu aizgājušo un nākošo paaudžu priekšā.”
Šie ir stipri vārdi! Esam daudzus gadu desmitus trimdā pildījuši šo zvērestu pēc vislabākās apziņas, un Latvija tagad ir brīva un neatkarīga. Šī gada 9. novembrī apritēja 20 gadi, kopš Berlīnes mūris krita un Austrumeiropas tautas varēja gavilēt par brīvību pēc tik daudziem nebrīves gadiem zem komunisma režīma. Atskatoties uz Latvijas okupācijas 50 gadiem, esam pieredzējuši ne tikai to, kā viena impērija var “nodzīvot līdz kliņķim” tās okupētās kolonijas, bet arī to, kā var samaitāt un kropļot tur mītošo cilvēku dvēseles un domāšanu. Tomēr ceram uz atveseļošanos.
Mūsu valsts cieš no tā, ka pašreizējos “dižķibeles” apstākļos latvietis dodas prom no Latvijas kā Sprīdītis meklēt savu laimi plašā pasaulē. Kad izceļotājam tiek vaicāts, kādēļ viņš dodas prom no tēvzemes, tad bieži vien atbilde ir: “Esmu Latvijas patriots, bet ne tik liels, lai paliktu šeit”.
Valsts svētku priekšvakarā nav lieki pārdomāt, kas vispār ir patriotisms. Skaidrības labad katrs pats var ielūkoties svešvārdu vārdnīcā, kur par patriotismu teikts: tēvzemes mīlestība; uzticība savai dzimtenei, tautai; pašaizliedzīga darbošanās savas dzimtenes labā. Patriotisms vai nu piemīt vai nepiemīt. Patriotisma nekad nevar būt par daudz.
Pasaules brīvo latviešu apvienības darbs Latvijā jūtami tiek kavēts tādēļ, ka iepriekš minētie vārdi “pašaizliedzība” un “patriotisms” Latvijā valdošajās politiskajās aprindās bieži vien nav sastopami. Patriotisma saknes iet daudz dziļāki, tas nav tikai valsts svētku, bet gan ikdienas darba jautājums. Patriotisms ir jādēsta katrā paaudzē no jauna. Ja neievērosim patriotisma jēgu un nozīmi arī šajā gadsimtā, Latvija būs valsts bez nākotnes un mūsu nākotne būs bez savas valsts.
Dieva un Laimas svētīto, balto un nebalto dienu caurausto Latvijas pagātni šajās 18. novembŗa dienās pieminot un apzinoties savu atbildību neskaitāmu aizgājušo un nākošo paaudžu priekšā, lai mums izdodas saglabāt nešaubīgu ticību Latvijas nākotnei!
Dievs, svētī Latviju!
Mārtiņš Sausiņš ir Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdis.
