Recent commentary

Don’t dare say anything bad about the lat

Visilgākā, viskošākā, visintensīvākā un visemocionālākā jubileja

Latviskā pašapziņa dzīvo katra cilvēka sirdī

New wine in old wineskins?

Georgia and Latvia, and Russia and America, too

Un kur pazuduši Latvijas bērni?

Latvian politics in the shadow of Georgia

President snubs Paralympic athlete’s victory

Russia’s ‘Russia problem’ also causes global misery

Tauta jums ir devusi uzdevumu

Blogs

Columns

Opinions

Dziesmu un Deju svētku lieluzvedumā “Izdejot laiku” piedalās vairāk kā 13 000 dejotāju. (Foto: Māra Moore)

Tā nogurt var tikai no svētkiem

Ilze Ostrovska

2008.07.10

“Laiks mums ir katram savs un vienlaikus visiem kopīgs – vai tas būtu viens cilvēks vai tauta, vai arī Pasaule tās plašākajā tvērienā. Laiks izverd no Dieva laistas pasaules pašiem sākumiem, no viena notikuma sākotnes, izsaka sevi pasaules norišu daudzveidībā, līdz nogurst un aizplūst, un atgriežas savas tapšanas dzīlēs, tomēr atkal atdzimdams ar jaunu savas esības spēku.” Deju svētku lieluzvedums “Izdejot laiku” aptver vienu dienu, vienu pasaules tapšanas apli, līdz jauna apļa iesākumam.

Tas iesākās ar Rīta daļu un tajā dejotāji savās dejās veidoja latviešu zvaigznes, saules un Dieva zīmes. Jau no pašiem pirmajiem deju soļiem bija skaidrs, ka šis nebūs nekāds danču vakars, ka katra detaļa ir noslīpēta līdz pēdējam, ka katrs solis un kustība ir precīzi nostrādāta, ka pat uzceļot šos dejotājus nakts vidū, viņi varētu bez minstināšanās nodejot jebkuru deju no repertuāra. Tas perfekcionisms ir aizgājis pat tik tālu, ka vienas deju kopas visām meitenēm bija vienāda garuma un krāsas bizes. Burzma un neliela nekārtība mainoties dejām un dejotājiem, bija tādas patīkamas pārmaiņas, kad sajutu, ka cilvēki uz skatuves ir tādi paši kā es.

Nākamajā daļā - Diena – dejotāji veidoja Skujiņas, Laimas slotiņas un krusta rakstus, kā arī Uguns, Meža mātes, Jumja un Zalkša, kurus jau uzzīmēt ir grūti, kur nu vēl atveidot dejojot. Tas tikai parāda, cik nopietni latvieši ir attiecībā uz tautas dejām un kļūst skaidrs, kāpēc ir vajadzīgi atlases konkursi par iespēju piedalīties Deju svētkos. Vakara daļā tika veidoti Māras dārzs un Pasaules auduma raksti, kas liek domāt par miera un saskaņas laiku, pavarda siltumu un paaudžu kopību. Ļoti mīļa, dabiska un jauka padevās deja “Minam, minam, minamo”, kuru dejoja bērnu un senioru deju “kolektīvi”. Kad ieskatījos programmiņā, lai redzētu, ko vēl varu uzzināt par šo deju, ievēroju katrai dejai pierakstītu klāt informāciju, kādas grupas dejotāji dejo minēto deju. Cik varēju saprast, tad jauniešu deju grupas tika dalītas A, B un C, tad vidējās paaudzes D un E un seniori F, bet bērniem bija jāiztiek bez burta. Pēc kādas sistēmas dejotāji tika sadalīti šajās grupās man nav ne jausmas, vai labākie tika pa priekšu, vai arī pa novadiem sadalīja, bet acīmredzot tas darbojās, jo 13 734 dalībnieki zināja kad un kur ir jādejo.

Kad iesākās Nakts daļa debesis jau bija kļuvušas tumšas un varēja sākties tumsas un gaismas spēles, ko it kā jau varēja paredzēt, tikai jautājums bija, kādā veidā? Lai gan šodienas Dienā izlasīju šausminošu statistiku, ka pusgada laikā Latvijā 102 cilvēki ir gājuši bojā ugunsgrēkos, tomēr apzinos, ka deju lieluzveduma veidotāji bija nopietni piedomājuši pie cilvēku drošības un veikuši visus drošības pasākumus, jo dzīvās uguns bija daudz un nelielais vējiņš pacēla liesmas diezgan augstu. Pēdējā daļā, ar nosaukumu Ausma, bija tikai viena deja un to dejoja visi dalībnieki. Skats un sajūta bija iespaidīga! Sapratu, ka nupat ir beidzies viens grandiozs pasākums, kurš bez jau minētās disciplīnas nevarētu izdoties tik plašs un daudzveidīgs. Lai redzētu visus dejotājus no tā vietas, kur sēdēju, man vajadzēja galvu riktīgi pagriezt no 0 līdz 180 grādiem.

Patīkamās sajūtas turpinājās arī braucot sabiedriskajā transportā mājup. Man, kā par laimi, autobusā iekāpa arī cilvēki, kas prata un gribēja dziedāt, un nemaz negaidot Mežaparka noslēguma koncertu, kad tā jau ir kļuvusi par tradīciju dziedāt tramvajā pa ceļam uz Rīgas centru, pieskandināja visu autobusu ar dziesmām visa ceļa garumā.

Paldies Dievam, Dziesmu svētki iet tikai vienu nedēļu, jo jūtu, ka drīz pārvērtīšos zombijā vēlās gulētiešanas dēļ. Gandrīz visi Dziesmu svētku pasākumi sākas vēlu vakarā, tāpēc gulēt ātrāk par vieniem naktī netieku, kas celšanos nākamajā rītā uz darbu padara līdzīgu katorgai. Labi, ka man ir tāds interesants darbs, kur nav laika garlaikoties. Piemēram, šodien mūsu biroju apciemoja jauniešu grupa Heritage Latvia no Amerikas, kas ir atbraukuši uz Latviju, lai iepazītos ar senču dzimteni. Viņos visos rit latviešu asinis, dažam vairāk, citam mazāk, bet dažādu iemeslu dēļ viņi nerunā latviski. Bija interesanti dzirdēt, ko šie jaunieši domā par savu ceļojumu, sagaida no Dziesmu svētkiem un izjūt būdami šeit.  (Sk. video interviju ar Gianna Jarrett)

Ilze Ostrovska ir Latvijā dzimusi sieviete, kura 15 gadus nodzīvojusi Australijā. Tagad, atgriezusies Latvijā, strādā Pasaules brīvo latviešu apvienības birojā un brīvajā laikā raksta avīzē Austrālijas Latvietis par saviem piedzīvojumiem iknedēļas slejā - "Ilze šonedēļ Rīgā".

Pievieno komentāru par šo rakstu

Komentāri nedrīkst pārsniegt 2 500 zīmju. Lūdzam nelietot rupjības vai aizkārt citu godu un cieņu, kā arī nepievienot komerciāla satura ziņojumus vai pārkāpt autortiesības. Komentāri ir moderēti un tos publicējam pēc pārbaudes. Autoram neziņojot strīposim nepiedienīgus komentārus un tos, kas neturas pie temata. Ja ir jautājumi par šiem noteikumiem, raksti mums.

Vārds (obligāti):

E-pasts (obligāti, netiks publicēts):

Komentārs:

Lūdzu ieraksti vārdu, ko redzi bildē: