‘Honey coin’ latest in Bank of Latvia’s Innovative Collectors Coins series

On May 22, 2018, the Bank of Latvia released the ‘Honey Coin’, the latest coin in the Innovative Collectors Coins series. The gold-plated proof quality silver coin was minted by UAB Lietuvos monetų kalykla (Lithuania).

According to the Bank of Latvia’s coin collectors’ website, bees and honey have been a part of Latvian culture for thousands of years. The first bees appeared in the territory of Latvia in approximately 6000 B.C, honey began to be consumed somewhere between the 2nd and 4th centuries, and, between the 10th and 14th centuries, honey, beeswax, and amber were significant trade goods. Additionally, ‘the “Honey Coin” is a symbol of diligence and sweetness of work.’

The coin has a nominal face value of 5 euro, has a mintage of 3000 pieces, and was designed by Artūrs Analts.

A brief video is available featuring an interview with the designer of the coin (in Latvian).

For further information, please visit the Bank of Latvia’s Coin Collectors’ page.

Egils Kaljo is an American-born Latvian from the New York area who lives in Rīga, Latvia. When not working in the information technology field, he sings in the Latvian Academy of Culture mixed choir Sõla, does occasional translation work, and has been known to sing and play guitar at the Folkklubs Ala Pagrabs in Old Rīga. Kaljo began listening to Latvian music as soon as he was able to put a record on a record player, and still has old Bellacord 78 rpm records lying around somewhere.

Atkal notiek latviešu kultūras dienas Baškortostānā

Darbs dara darītāju, un meistars, kā mēs zinām, no debesīm nekrīt. Darbs tik tiešām dara darītāju, bet debesis zemē nemet vis meistarus, bet ideju aizmetņus, kas pāraug notikumos. Kādi darītāji un kas par notikumiem? Kas atkal noticis Baškortostānā, ka gribas par to runāt skaļi, pat skaļāk nekā parasti?!

Pirms gada priecājos par to, ka Arhlatviešu vidusskolā tika ieviesta jauna tradīcija, proti, Latviešu kultūras dienas, kuru norises laiks ir gada sākums, tās ilgst divas nedēļās. Tā kā 2018. gads ir Latvijas simtgade, tad šo svarīgo notikumu man gribējās atnest arī uz Baškortostānu, tāpēc gatavošanās kultūras dienām notika ļoti laicīgi. Latvijas simtgade ir ļoti īpašs laiks, tāpēc arī kultūras dienām bija jābūt īpašām.

Ar ko aizraut un pārsteigt skolēnus, kā izcelt latvisko un padarīt to ievērojamu? Atrisinājums atnāca pats, pie tam pavisam negaidīti. Novembrī, esot pieņemšanā pie Latvijas Republikas vēstnieka Maskavā, divām Maskavas latvietēm radās ideja doties uz Baškortostānu un piedalīties Latviešu kultūras dienās. Domāts, darīts! Pēcāk Maskavas dāmām pievienojās trešā, un tā šī apņēmīgā trijotne februāra vidū lidoja uz Baškīriju. Trīs dienu laikā gan Arhlatviešu, gan Bakaldīnas vidusskolas skolēniem bija iespēja klausīties pieredzes bagātās vēsturnieces Ilzes Rengas stāstu par Latvijas ceļu līdz tās simtgadei, latviešu folkloras ansamblim “Atbalss” bija lieliska iespēja strādāt ar profesionālu horeogrāfi Antru Levovu, pie tam Antra ar latviešu rotaļām prata aizraut arī sākumskolas skolēnus. Latviešu valodas stundās ar skolēniem strādāja Maskavas Valsts universitātes pasniedzēja un Maskavas Latviešu skoliņas skolotāja Irita Saukāne. Tās bija ļoti piesātinātas un aizraujošas dienas, kuru laikā iespaidus un zināšanas guva ne tikai skolēni, bet arī latviešu valodas skolotāja Ilona.

Pašreiz rit otrā Latviešu kultūras dienu nedēļa. To īpašu padara latviešu valodas skolotājas Lienes Salmiņas radošais darbs ar latviešu valodas apguvējiem. “Strādāt ar skolēnu tā, lai viņa domas virzītos citā šķautnē”, saka skolotāja. Paralēli tam skolotāja Liene interesējas par novadpētniecību, proti, skolotāja vēlas apzināt ciema latviešus. Ar līdzīgu mērķi atbraukusi arī vēsturniece un viena no muzeja “LaPa” (Latvieši pasaulē) veidotājām Brigita Tamuža. Vēsturniece intervēja gan M. Gorkija, gan Bakaldīnas ciema latviešus, vāca materiālu muzeja fondam, vadīja vēstures nodarbības gan Arhlatviešu, gan Bakaldīnas vidusskolās. Priecē vēsturnieces Brigitas sacītais par Arhlatviešu ciema latviešiem:“Arhlatviešos ir diezgan daudz latviešu, kas vēl runā latviski, ņemot vērā, ka pavisam netālu ir Bakaldīnas ciems, kur latviešu un latviešu valodas pratēju palicis pavisam nedaudz.” Tamāra Bezbaile, Inese Zvaigzne, Lidija Blūma, Margarita Lielmane, Milda Kazanceva, Nadežda Freimane, Irina Haisarova (dzim. Vernere), Nadežda Ģībiete, tā ir tikai kripatiņa to latviešu, kurus nedēļas laikā vēsturniece paguva apciemot, tā ir tā kripatiņa latviešu, kas sevī nes pieredzi un vēsturi, par kuru svarīgi stāstīt, kuru svarīgi saglabāt.

Latviešu kultūras dienas ir kļuvušas par tradīciju. Es apzinos, kā tā tas būs tik ilgi, kamēr skolā tiks apgūta latviešu valoda. Es esmu pateicīga, ka skolā notiek Latviešu kultūras dienas, jo latviešu valodas un kultūras nozīmē Arhlatviešu vidusskolā tikai pastiprinās, pie tam, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, arī skolēni daudz vairāk interesējas par latviešu kultūru. Es atkal un atkal atduros pret atziņu, ka kopā var paveikt daudz un kopā darot arī izdodas. Ir vesels gads, lai domātu, ko un kā varētu darīt nākamajās Latviešu kultūras dienās, lai tās būtu interesantas, saistošas un sniegtu arvien jaunu informāciju, radītu interesi par Latviju, latviešu valodu un mums – neparastajiem latviešiem, kas turas cieši kā zāģa zobi.

Ilona Saverasa ir skolotāja, kas māca latviešu valodu un kultūru Sibīrijā.

Skolotājas no Latvijas piedzīvo Austrālijas Vasaras vidusskolas dzīvi

Cik sirreāli ir atrasties Austrālijas dienvidos un mosties ar kādu skaistu latviešu dziesmu. Un latviešu mūzika te dzirdama ikviena sirdī. Kaut vai vien pirmās notis, un tomēr…te, pavisam citā zemeslodes pusē.

Piedzīvojot gan Garezeŗa dzīvi, gan Annas Ziedares Vasaras vidusskolas ikdienu, rodas īpaša sajūta, ko šovasar mēdzam dēvēt par “kamolu kaklā”. Cik tomēr latviešu būtība ir spēcīga un nesatricināma. Vēsture mūsu tautiešus ir izmētājusi pa malu malām, taču mēs vēl sparīgi turamies kopā jau paaudžu paaudzēs. Latvietības saknes neiznīkst laikam tāpat kā nezāles.

Protams, viens spēj no galvas citēt Raini vai O.Vācieti, bet kāds tikai apgūst latviski pieklājības frāzes, dažkārt kādam pasprūk kāds angļu vārds, taču…viņi visi ir šeit. Te, lai būtu latviešu sabiedrībā, latviskā vidē. Viegli jau nav dzīvot klajuma vidū visiem kopā, pavadot savu vienīgo brīvo laiku no skolas SKOLĀ. Katram savi iemesli te atrasties, kas atkarīgi no dažādiem faktoriem. Un var jau būt, ka tie nemaz nav svarīgi. Tas, kas ir no svara patiesi, mūsuprāt, ir tas, lai vēlme vai nu attīstās, vai rodas turpināt atrasties “mazajā Latvijā”, kur pulcējas diasporas letiņi. Jo kas gan mūsu dzimtenei līdzēs zelt un plaukt, ja ne mēs paši?

Kā I. Ziedonis reiz rakstījis: “Laiki nav svarīgi. Svarīgs ir tikai cilvēks.” Un te nu ir cilvēki. Īsti, dzīvi cilvēki, kas neļauj aizokeānijā nomirt latviskām dvēselēm. Vēl labāk – tie palīdz tādām pat dzimt. Tas ir apbrīnojami, cik daudz sevis paša ir jāiegulda, lai varētu pastavēt tāda vide, kur tam visam dzīvot. Tas ir apbrīnojami, ka trimdas latviešu vidū četrās paaudzēs ir cilvēki, kas spējīgi pretendēt uz mūsu mazās, bet sarežģītās valodiņas C līmeni. Es neticu, ka ir kāds inteliģents latvietis, kurš ar to no sirds nelepojas. Mēs lepojamies. Ļoti.

Ka jau tika pieminēts…katram te ir savi iemesli atrasties, kā arī vēlmju līmenis kaut ko iegūt, iemācīties atšķiras. Jā, bet tas tā ir jebkur. Un, domājams, būs vienmēr. Un tomēr…ir kaut kas neaprakstāmi aizkustinošs mirklī, kad ik rītu mastā tiek vilkts Latvijas karogs. Un tā ir tā kopīgā latvietība, kas tur augšā plīv.

#Daugav’ abas malas mūžam nesadalās
#Okeān’ abas puses mūžam nesadalās

Ilze Jēgere un Santa Iesmiņa
2018 #LV100