4000 km un 100 gadu attālumā

Folklora kopa Varavīksne

Folkloras kopas “Varavīksne” dalībnieki un citi Augšbebru iedzīvotāji pēc lugas “Skroderdienas Silmačos” izrādes. (Foto: Gundega Krakopa)

19. gadsimta beigās Krievijas cara valdība veicināja neskarto zemju apgūšanu. Tā kā tagadējā Latvija tajā laikā bija Krievijas impērijas nomale, tad laika posmā no 1894. līdz 1914. gadam latvieši Sibīrijā nodibināja ap divsimt latviešu koloniju. Pa visu Krievijas impērijas teritoriju austrumos no tagadējās Latvijas tolaik dzīvoja vairāk nekā 200 000 latviešu.

Pārsvarā savas zemes meklējumos turp devās bezzemnieki, rentnieki, kalpi un amatnieki, jo tā bija vienīgā iespēja beidzot savā īpašumā iegūt zemi un brīvi to apstrādāt, nevis turpināt kalpot vācu lielzemniekiem Latvijā.

Īpaši veiksmīgs laiks latviešu kolonijās Krievijā bija 20. – 30. gadi. Latviešiem tajā laikā piederēja labi iestrādātas zemes, lielas saimniecības, amatnieku darbnīcas, pat savas pienotavas, tiem laikiem moderna lauksaimniecības tehnika.

1933./34. mācību gadā toreizējās Krievijas teritorijā darbojās 119 latviešu skolas, no tām 17 vidusskolas. Līdz 1935. gadam darbojās vairākas izdevniecības, kuras izdeva tikai latviešu avīzes un grāmatas.

Dibina Augšbebru koloniju

Latviešu apmetne “Augšbebri” tika nodibināta 1897.gadā. Ar grūtu darbu ieceļotāji no Latvijas līda līdumus un apsaimniekoja zemi Aizirtišas taigā, iekopa saimniecības un dzīvoja viensētās, kā bija raduši to darīt Latvijā. Beidzot arī viņiem bija iespēja pašiem apstrādāt savu zemi, audzēt savu labību, ganīt savas govis un būvēt savas mājas. Paši augšbebrnieki stāsta, ka toreiz gan bijuši labi laiki.

1927. gadā Krievijas teritorijā sākās Staļina vadītā piespiedu kolektivizācija. Rezultātā daudzi latvieši no veiksmīgi izveidotajām viensētām tika sadzīti kolhozos, viņiem piederošā manta un tehnika tika pasludināta par kopīpašumu.

Tika likvidētas skolas, klubi un bibliotēkas. Ar varu tika uzspiests runāt un rakstīt krieviski, kas līdz tam latviešiem nebija bijis nepieciešams. Daudzus latviešu ciemus likvidēja, tajos ar nodomu iepludināja cittautiešus vai apvienoja ar cittautību ciemiem.

Šodien Augšbebri, pašu ciema ļaužu dēvēti par Babrauku, ir ciems ar vienu, garu ielu, kuras abās pusēs izvietotas aptuveni 60 mājas. Šeit dzīvo ap 200 cilvēku, no kuriem 1997. gadā 116 sevi uzskatīja par latviešiem—Kupšu, Vērnieku, Kalniņu, Baronu, Otaņķu, Pumpuru, Leju, Līksnu, Vārpu, Ņezduļķu, Smilgu, Auzu ģimeņu pēcteči. Pārējie ciema iedzīvotāji ir vācieši, igauņi, kā arī dažas krievu ģimenes.

Mācās senču valodu

Sākoties Atmodai, 1989. gadā daži entuziasti ar Latvijas Kultūras fonda un Latvijas Izglītības ministrijas atbalstu izveidoja Latviskas izglītības misiju, kuras mērķis bija ik gadu atrast un sūtīt latviešu valodas skolotājus uz latviešu ciemiem Krievijā. Pēc vairāk nekā 50 gadiem tika atjaunota latviešu valodas mācīšana Krievijas skolās.

Latviskas izglītības misijas ietvaros trīs mācību gadus līdz 1992. gada vasarai skolotāji no Latvijas strādāja Arhlatviešu ciemā Baškīrijā, Rižkovas un Augšbebru ciemā Rietumsibīrijā, kā arī Lejas Bulānā Austrumsibīrijā. Augšbebru ciemā tajā laikā latviešu valodu un tautas tradīcijas mācīja skolotāja Dace Dombrovska.

Pēc ilgāka pārtraukuma, pateicoties Pasaules Brīvo latviešu apvienības un Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas , kā arī Latvijas vēstniecības Krievijā finansējumam, 1998. gadā atkal atsākās izglītības misija Krievijā. Uz Arhlatviešu ciemu Baškīrijā, Augšbebru ciemu Omskas apgabalā un Lejas Bulānu Krasnojarskas apgabalā devās skolotāji, lai mācītu latviešu valodu. 2001. gada rudenī aizsākās nu jau ceturtais mācību gads, kad šo ciemu skolās ir iespēja apgūt latviešu valodu.

Ciema vecākā paaudze, kuras vecāki un vecvecāki bija izceļotāji no Kurzemes puses, vēl aizvien pēc 100 gadiem runā skaistā latviešu valodā ar nedaudz senatnīgu pieskaņu, kas īpaši spilgti izpaužas lietojot formas “irād” (ir) un “navād” (nav). Pārsteidzoši, ka, piedzimuši un dzīvi nodzīvojuši Sibīrijā, krieviski šie cilvēki runā ar pamanāmu akcentu.

Augšbebrieši savā latviešu valodā lieto tādus vārdus, kuri cēlušies no krievu valodas—napitoks (dzēriens), boļņica (slimnīca), boļšaks (lielceļš). Tajos laikos, kad latvieši devās uz Sibīriju, tādi lietas un jēdzieni nepastāvēja, tāpēc vēlāk radās nepieciešamība jaunās lietas nosaukt latviešu valodā. To izdarīja vienkārši—krievu valodas svešvārdus skaniski pielāgoja latviešu valodai.

Diemžēl latviešu valodas pārmantotība šobrīd ir pārtrūkusi, kā rezultātā bērni un jaunieši latviski, labākajā gadījumā, tikai saprot. Ciemā ir tikai dažas ģimenes, kurās vecāki ar mazajiem bērniem runā latviešu valodā. Tāpēc šobrīd bērni latviešu valodu mācās kā svešvalodu.

Kopš 1998. gada rudens Augšbebru skolā 1. – 4.klases skolēni, kopā apmēram 10, mācās latviešu valodu kā izvēles priekšmetu. Pārsvarā vecāku attieksme ir ļoti pozitīva, līdz ar to gandrīz visi bērni apmeklē latviešu valodas stundas.

Vecākie bērni un vidusskolēni, kas mācās 12 km tuvajā Martjuševas vidusskolā, latviešu valodu apgūst pēcpusdienās ciema klubā, bet vakaros uz mācībām ierodas pieaugušie. Paralēli latviešu valodas nodarbībām, pēdējo četru gadu laikā skolotāji no Latvijas ir piedāvājuši arī angļu valodas, psiholoģijas un dramatiskā pulciņa nodarbības.

Pateicoties dažādām grāmatu izdevniecībām Latvijā, draugiem un labvēļiem, Augšbebros šobrīd ir plašs latviešu valodas mācību materiālu klāsts, videofilmas latviešu valodā, neliela bibliotēka. Latvijas Kultūrkapitāla fonda finansējums ļāvis Augšbebru klubam iegādāties modernu televizoru, videomagnetofonu, mūzikas centru, kopētāju, kompjūteru. 1999. gada rudenī Augšbebru klubs bija vislabāk nodrošinātais klubs visā Omskas apgabalā.

Svarīgi pieminēt, ka jau kopš seniem laikiem Augšbebros saglabājies zināms fenomens—iebraukušie vai ieprecētie cittautībnieki bieži iemācījušies latviešu valodu.

Divas piederības, valodas un tradīcijas

Šodien Augšbebros sadzīvo divas identitātes—latviskā un krieviskā jeb sibīriskā. Lielākā daļa Augšbebru iedzīvotāju pārliecināti uzskata sevi par latviešiem, un pat izturas aizvainoti, ja viņus kāds grib pieskaitīt krievu tautai.

Taču tajā pašā laikā viņu dzīves veids un ikdiena ir ļoti sibīriska. Dzīvojamās un saimniecības ēkas atrodas aiz augstas sētas un vārtiem, kuri atdala dzīvesvietu no ielas. Iekšā ir pagalms, izlikts ar dēļiem, lai lietus laikā nebūtu jāstaigā pa dubļiem. Turpat atrodas vairākas saimniecības ēkas, aiz kurām plešas dārzs.

Visas ēkas pārsvarā ir būvētas no guļbaļķiem, kuri izvesti turpat no apkārtējas taigas. Baļķu šķirbas aizbāztas ar sūnām, mājas tiek apsildītas ar malku, arī no taigas. Varētu teikt, ka taiga apmierina visas augšbebriešu vajadzības—tur rudenī lasa sēnes un ogas, medī putnus, upē makšķerē zivis. Tāpat tur tiek salasīti zari gaļas žāvēšanai, savākta malka ēku apsildei, kā arī sacirstas guļbūvju ēkas. Pēdējos gados, kad Krievijā valda milzīgas ekonomiskas problēmas, mežs ir avots, no kura tiek iegūti līdzekļi dzīvošanai—cērtot un pārdodot kokmateriālu.

Ciemā ir tikai nedaudzas valsts algotas darba vietas—viena pārdevēja, daži darbinieki klubā un skolā, pastniece un feldšere. Taču arī tie cilvēki, kas pieder pie “laimīgajiem” un kuri saņem algu, parasti gan neregulāri, nespēj ar to segt savas vajadzības. Piemēram, 1999. gadā autobusa biļete turp un atpakaļ uz Omsku maksāja USD 6, bet skolotājas alga tajā laikā bija USD 30 mēnesī.

Vēl aizvien ir saglabājies kolhozs. Tajā strādā liela daļa cieminieku, taču algas netiek maksātas jau daudzu gadu garumā. Citreiz algas izmaksā natūrā, izsniedzot makaronus vai gumijas zābakus.

Vienīgais veids, kā cilvēki pelna naudu—izstrādā apkārtējo mežu, bet vislabāk nodrošināti skaitās pensionāri, jo viņi katru mēnesi saņem regulārus ienākumus—pensiju.

Ekonomiskās nedienas ciemā rada daudz sociālu problēmu. Cilvēkiem nav iespēja saņemt labu medicīnisko aprūpi, citreiz pat nekādu. Trūkst elementārāko medikamentu, vitamīnu, injekciju šļirces. Tikai reta ģimene spēj atļauties pēc vidusskolas pabeigšanas bērniem nodrošināt iespēju tālāk studēt Omskā vai kādā citā lielā pilsētā. Ierobežotās iespējas jēdzīgi veidot savu dzīvi daudzus iedzinušas alkohola atkarībā.

Dzīve Augšbebros nav viegla. Krievijā valdošās ekonomiskās un sociālās problēmas vistiešākajā veidā skar arī ciema iedzīvotājus. Tā kā nav naudas ceļu remontēšanai, rudenī un pavasarī tie kļūst praktiski neizbraucami, nav tilta, kas savienotu ar otru Irtišas krastu, kur atrodas Taras pilsēta. Šajos gadalaikos Augšbebri praktiski ir atšķirti no ārpasaules.

Augšbebru ciemā tikai retajam ir automašīna, pavisam kādas 10. Populārs transporta līdzeklis, lai nokļūtu uz 10, 12, 20 km attālajiem ciemiem Martjuševu, Kurzemes Ozolciemu, Jegorovku, kā arī uz Taras pilsētu, kura atrodas 40 km attālumā, ir motocikls. Ziemā tiek izmantots zirgu transports ar kamanām. Arī Krievijas Domes vēlēšanu dienā pie kluba stāv pajūgu rinda.

Vienīgais satiksmes līdzeklis, kas savieno Augšbebru ciemu ar ārpasauli, ir satiksmes autobuss, kuram vajadzētu no rīta apstāties uz lielceļa turpceļā uz Taru, bet vakarā atpakaļceļā. Taču slikto ceļu dēļ—rudenī zemes ceļš pārvēršas par neizbraucamu dubļu masu, bet ziemā aizsnieg ar biezu sniega kārtu, autobuss kursē vidēji gadā kādus 3-4 mēnešus. Un nekad nevar zināt, vai šorīt būs autobuss vai nē.

Svarīgi atcerēties, ka Augšbebru ciemu no tuvākās pilsētas šķir lielā Sibīrijas upe Irtiša. Aptuveni 3 mēnešus gadā—pavasarī, kad kūst ledus, un rudenī, kad sākas lielie sali, upe ir nešķērsojama, līdz ar to ciema iedzīvotājiem nav nekādas iespējas apmeklēt ārstu, jo šajā upes krastā tāda nav. Augšbebru ciemā ir ambulance, kurā var saņemt vakcīnas. Pirmo neatliekamo palīdzību var saņemt tikai Tarā. Tāpēc ciemā ir vairāki cilvēki, kas ir dzimuši automašīnā pa ceļam vai uz prāmja, šķērsojot upi, lai steigtos uz Taras slimnīcu.

Aizirtišas pusē aiz Augšbebriem atrodas vēl pāris ciemi, bet tad sākas lielā taiga, kura stiepjas līdz pat Ziemeļu ledus okeānam.

Skan dziesmas un dejas

Neskatoties uz skarbo dabu, grūto darbu laukos, ekonomiskajām problēmām Krievijā, augšbebrieši nav pazaudējuši smieklu dzirksti acīs, prieku sirdīs, dziesmas un dejas māku. Vienmēr apkārt virmo humors, skan dziesmas, tiek dejotas un spēlētas rotaļas.

Iestājoties ziemai, kad visapkārt ir nepārredzami sniega lauki, un termometrs parasti rāda 30-40C lielu salu, ciema ļaudis beidzot var atpūsties. ±sā vasara pagājusi smagā un nemitīgā darbā, lai sarūpētu malku un sienu, salasītu ogas un sēnes, izaudzētu saknes. Ziemas mēnešos ir laiks mierīgi pagrauzt ciedru riekstus un paskatīties televīziju, savērpt vilnu un saadīt zeķes, kā arī ir laiks atpūsties un svinēt svētkus.

Te var piedzīvot negaidītus pārsteigumus, jo Augšbebros svin visus svētkus. Gan kristīgos Ziemassvētkus un Jauno gadu, gan tos pašus svētkus pēc vecā krievu kalendāra, gan padomju laikos iedibināto Armijas un Sieviešu dienu, 9.maija Uzvaras dienu, Lieldienas un Jāņus. Pēdējos gados ciema ļaudis centušies atzīmēt arī 18. novembra svētkus—Latvijas neatkarības dienu, un laiks ir atlicināts arī jautrai Valentīndienas ballei.

Visi svētki tiek svinēti Augšbebru klubā, kur katru nedēļu uz kopīgiem mēģinājumiem sanāk folkloras kopa “Varavīksne.” Pārsvarā tiek dziedātas un dejotas senas latviešu dziesmas un dejas, kuras pat Latvijā vairs nepazīst. Bet tāpat ir jāiemācās repertuārs arī Taras rajona koru skatei un citiem notikumiem krievu valodā. Augšbebros neviens nezin notis un nespēlē mūzikas instrumentus. Pēc dzirdes bajānu spēlē folkloras kopas “Varavīksne” dalībniece Valentīna Šilova.

Radi un draugi atceras viens otru dzimšanas dienās, kad uz galda ir visi mežā un laukā izaudzētie un salasītie gardumi—ievu ogu kompots, skābēti kāposti, dažādi ievārījumi, marinētas sēnes, kartupeļi, zivis , daudz un dažādi cūkas un liellopa gaļas ēdieni.

Jautrībai noder kandža. Parasti no cukura vai maizes pašu gatavots alkoholiskais dzēriens ar 70 procenta stipruma. Pirms lietošanas tiek atšķaidīts līdz 40-50 procentu.

Saglabā ticību pēc 50 gadiem

Neskatoties uz to, ka Augšbebru ciema iedzīvotāji pārcietuši vairāk nekā 70 ateisma gadus, arī šodien tur vēl ir cilvēki, kas klausās, runā un tic Dievvārdiem. Katru svētdienu kādā no ciema mājām sanāk kopā vecākās paaudzes sievietes, lai lūgtu Dievu. Ciemā nav ne mācītāja, ne baznīcas. Vēl pirms neilga laika Dievvārdi notika latviešu valodā, bet kopš ir pievienojušies vairāki jaunās paaudzes cilvēki, galvenā valoda ir kļuvusi krievu valoda. Bet dziesmas vēl aizvien skan latviski. Pēdējos gados ir arī vairāk kontaktu ar baptistu draudzēm Tarā un citur Omskas apgabalā. Tagad ciemā dažas reizes gadā ierodas vietējais mācītājs vai ASV baptistu misiju darbinieki.

Starp Latviju un Sibīriju

Pirmo reizi latviešu kolonijas, kuras vēl bija saglabājušās no pagājušā gadsimta, 1975. gadā apmeklēja fotožurnālists Uldis Briedis un kinodokumentālists, vēsturnieks Ingvars Leitis. Viņi apmeklēja arī Augšbebru ciemu un 12 km attālo Kurzemes Ozolciemu, lai tiktos ar latviešu pēctečiem un stāstītu par viņiem Latvijā.

1990. gadā Augšbebrus apmeklēja Latvijas TV “Spieta” vadītāja Inga Utena kopā ar raidījuma “Labvakar” operatoru Māri Jurgensonu. Nākamā gada maijā Kalniņu ģimenes pārstāvji piedalījās Vislatvijas dziedošo ģimeņu “Spietā” Latvijā.

1991. gada jūlijā folkloras festivālā “Baltica 91” ar uzvedumu “Kāzas” Latvijā pirmoreiz ieradās Augšbebru folkloras ansamblis Olgas un Pētera Vakengutu vadībā, pārsteidzot daudzus rīdziniekus ar skaidro latviešu valodu un senajām melodijām.

No 1996. gada novembra līdz 1997. gada septembrim Augšbebru ciemā dzīvoja Roberts Ķīlis, kas veica sociālantropoloģiskus pētījumus doktora disertācijas sagatavošanai Kembridžas universitātē. Pētot ciema dzīvi un vēsturi, viņš atklāja daudzus faktus, kuri bija jaunums arī pašiem augšbebriešiem. Arī to, ka 1997.gadā aprit Augšbebru apmetnes simtgade, kas, pateicoties Ķīļa iniciatīvai, tikai vērienīgi atzīmēta.

Tad arī aizsākās aktīvākas attiecības starp Augšbebru ciemu un Latviju. 1997. gada jūlijā ciemā strādāja filmēšanas grupa no Jura Podnieka studijas Latvijā. 1999. gada februārī ciemu apmeklēja Latvijas vēstnieks Krievijā Imants Daudišs un Latvijas Republikas atašejs diasporas jautājumos Krievijā Lauma Vlasova. 2000. gada vasarā Augšbebros ciemojās Valmieras vīru koris “Baltie bērzi”. Tāpat arī daudzi ciema iedzīvotāji ceļoja uz Latviju. Folkloras kopa “Varavīksne” piedalījās 1991. gadā folkloras festivālā “Baltica”, kā arī 1998. un 2001. gada Dziesmu svētkos. Pēdējos gados jau trešo gadu pēc kārtas kāda no Augšbebru ciema latviešu ģimenēm piedalās 3X3 nometnē Latvijā.

Viens ciems Sibīrijā

1997. gada vasarā ar Latvijas Kultūras ministrijas finansu atbalstu domubiedru grupai izdevās noorganizēt filmēšanas ekspedīciju uz bijušo Augšbebru koloniju, tagadējo Bobrovkas ciemu. 2000. gada nogalē ciema klubā notika filmas Viens ciems Sibīrijā pirmizrāde. Filmā rādīti ciema iedzīvotāju dzīves visi aspekti—ikdienas darbs un saimniecība, bēdas un prieki, brīvais laiks, kā arī izskan pašu augšbebriešu domas par pagātni, tagadni un nākotni. Filmu caurauž cieņa, apbrīns un mīlestība pret mūsu izturīgajiem tautiešiem, kas jau tik ilgu laiku ir projām no etniskās dzimtenes. 2001. gada nogalē Latvijas Nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” ietvaros režisore Vaira Strautniece saņēma žūrijas diplomu par tautas likteņgaitu dziļu izpēti filmā Viens ciems Sibīrijā.

Meitene Augšbebros

Nastja Vlasova, Augšbebru meitene, mācās latviski. (Foto: Gundega Krakopa)

Alberts Benke

Alberts Benke, slavenākais amatnieks Augšbebru ciemā un tuvākajā apkartnē. Viņš ir izcirtis un izgriezis kokā daudz mājas, koka rotājumus mājām, vārtus, krēslus un mēbeles. (Foto: Vaira Strautniece)

2 thoughts on “4000 km un 100 gadu attālumā

  1. Protams, tik atvērtus un gaišus cilvēkus, kā Augšbebros ir jāpameklē. 2001.gada vasarā arī mēs – Liepājas ceļojošais leļļu teātris “Maska” – viesojāmies Augšbebros, apceļojot ar izrādēm Sibīrijas lielākās pilsētas. Varu tikai apbrīnot šos cilvēkus, kas neskatoties uz grūtībām ir spējuši saglabāt latvisku garu un Ticību Dievam.

  2. Esmu dzimis Latvija bet uzaugu trimda. Izlasot jusu aprakstu par Augsbebru vesturi, velos tagad uzzinat vel vairak par latviesu dzivi Sibirija. Paldies!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *