Latviešu muzejs Bakaldinā – vienā no agrākajām latviešu kolonijām Baškīrijā

„Latvieši ir tauta, kas pelnījuši cieņu. Čakli, atbildīgi, saimnieciski, vienmēr audzēja puķes un lielu uzmanību pievērsa savu bērnu izglītošanai”, tā par mūsu tautiešiem, kas 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā ieradās Baškīrijā, runā Bakaldīnas vidusskolas pensionētā vēstures skolotāja, skolas muzeja veidotāja Nadežda Ģībiete. „Viņi bija avantūristi! Mierīgi un noslēgti ļaudis”, turpina vēstures skolotāja.

Nadežda Ģībiete par vēstures skolotāju Bakaldīnas (viena no agrākajām latviešu kolonijām) vidusskolā sāka strādāt 20. gs. 70-tajos gados. „Kad atnācu uz Bakaldīnu, es dzīvoju pie sava vīra, Jāņa Ģībieša, vecvecākiem no mātes puses Lūcijas un Alfrēda Pidriķiem. Es iemīlējos šajos cilvēkos, es iemīlējos latviešos”, stāsta skolotāja. Deviņdesmito gadu sākumā Nadežda Ģībiete sāka vākt materiālus skolas muzeja izveidei. „Man nebija mērķis izveidot muzeju par latviešiem, bet tā kā ciema specifika ir latviešu tautas, tad likumsakarīgi, ka tas atspoguļo latviešu kultūru, saimniecisko dzīvo un vēsturi,” turpina vēsturniece.

Arī Arhlatviešu vidusskolā (tiek mācīta latviešu valoda, darbojas divi latviešu ansambļi) ir muzejs, kas atspoguļo latviešu sadzīvi, kultūru, bet atšķirībā no Bakaldīnas muzeja, tajā nav arhīva dokumentu, kuros atspoguļota latviešu ierašanās Bakaldīnā, saimniecisko jautājumu risināšana u.tml. Svarīgi, ka Nadežda Ģībiete pati strādāja Ufas arhīvā, lai iegūtu viņu interesējošos materiālus muzeja pilnveidei, kā arī materiālus skolēnu zinātniski pētnieciskajiem darbiem par latviešiem Bakaldīnas kolonijā.

Bakaldīna ir viena no latviešu kolonijām. Līdz latviešu ierašanās laikam Bakaldīnas teritorija bija tukša un neapdzīvota. Ar latviešu ierašanos tiek izveidota pirmā skola Bakaldīnas teritorijā (1901. gadā Kalna skola, mācības latviešu valodā notiek līdz 1938. gadam), arī kultūras dzīvi veido iebraucēji no Latvijas, proti, tiek nodibināts orķestris, koris, iedzīvotāji iestudē izrādes. Uz Bakaldīnu viesizrādēs brauc Maskavas teātris „Skatuve”, nodibinātajā bibliotēkā tiek saņemtas grāmatas, avīzes un žurnāli no Latvijas. Par Bakaldīnas latviešiem izdotas vairākas grāmatas. Viens no to autoriem ir bijušais bakaldīnietis žurnālists Arvīds Auns-Urālietis („Vēl atmiņā bērnības saule”, „Latviešu saraksti”, sērijā „Tradīciju burtnīca” izdoti „Baškīrijas siguldiešu stāsti”- intervijas ar Bakaldīnas latviešiem, kas 20.gs. piecdesmitajos gados atgriezās Latvijā). Ierasto dzīves veidu skarbi pārtrauc 1937./1938. gada Staļiniskās represijas. Kā saka vēsturniece Nadežda Ģībiete: „Nebija nevienas latviešu ģimenes, kuru nebūtu skārušas Staļiniskās represijas. Saimniecības tika ‘izkulakotas’, ģimenes vīrieši tika apcietināti un nosūtīti spaidu darbos vai nošauti Ufas cietumā. Par ko? Par to, ka bija latvieši, par to, ka tika uzskatīti par vāciešu spiegiem, par to, ka ar savu smago darbu bija tikuši pie turības.” Arvīda Auna-Urālieša grāmatā „Vēl atmiņā bērnības saule” spilgti aprakstīti 1937./1938. gada notikumi, grāmatā iespiesti visu arestēto vārdi, kā arī tiem piemērotais soda veids. Latvieši tika uzskatīti par spiegiem, tika atņemta smagā darbā iegūtā manta, ģimenes tika atstātas bez apgādnieka, tie, kuri netika arestēti, bija gana labi esam, lai dotos karā, tam spiega palama netraucēja. Tā ir sāpīga pretruna, proti, vietējie iedzīvotāji izjūt patiesu cieņu pret strādīgo, izglītoto tautu, tajā pat laikā tie paši vietējie iedzīvotāji latviešus sauc par vācu spiegiem, ekspluatatoriem, kas jāiznīcina.

Nadežda Ģībiete pat min sen dzirdētu teicienu, proti, vietējie teikuši, ka pie latviešiem nevajagot maizi pirkt, jo tā smirdot pēc mēsliem. Tas tāpēc, ka latvieši, kā jau ierasts, apstrādājamo zemi mēslojuši, vietējai tautai tas esot bijis nepieņemami, pat pretīgi. Tikai ar laiku vietējie pārņēmuši šo ieradumu (un ne tikai) mēslot apstrādājamo zemi. Arī es ne reizi vien esmu dzirdējusi, ka latvieši šejieniešiem iemācījuši strādāt.

Šogad man tika dota iespēja vienu reizi nedēļā mācīt Bakaldīnas skolēniem latviešu valodu. Nodarbības apmeklē 15 skolēni, tiesa gan, tā vairāk ir latviešu kultūras, tradīciju izzināšana, bet vienalga prieks, ka laikā, kad Baškortostānas republikas Arhangeļskas rajonā daudz izglītības iestāžu tiek slēgtas vai apvienotas, kad kultūras pasākumiem un nacionālām minoritātēm reti kad atrodas finansējums, latviešu valodas skolotājai tiek piešķirtas papildus 4 latviešu folkloras pulciņa stundas. Nu esam mēs īpaši! Pirms simts gadiem tas izpaudās kā latvieša izteiktais čaklums, atbildība, izglītotība un estētisms, pēc viena gadu simta latvieša mentalitātē nekas nav mainījies, jo mēs varam strādāt un strādājam, mēs gribam zināt, tāpēc meklējam atbildes, mēs nebaidāmies uzņemties atbildību par to, ko esam sākuši, un vēl joprojām pie latviešu (un ne tikai) mājām zied puķes, latvieši vienmēr rada skaisto sev apkārt, to prasa latvieša dvēsele un saprāts.

 

Ilona Saverasa ir skolotāja, kas māca latviešu valodu un kultūru Sibīrijā.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *